istabā

Pēdējā laikā daudz runāju par telpaugiem un balkona zaļumiem. Izeju uz lodžijas, pasēžu, pavēroju, kas zied, kas taisās ziedēt. Nopērku atkal jaunas sēklas, vajag jaunus podus, kaut kas jāpārstāda, kaut kas jāpiesien, lai vējš nepurina. Gaidu, kad ziedēs puķuzirņi. Rudzupuķes "Īrijas pļavā" kaitina- pumpuri jau labu laiku stāv, bet neveras vaļā. Toties narcise pēc pārstādīšanas ārā dzen jau otro pumpuru- neiet gulēt. Amsterdamas melnās tulpes divas pārdzīvojušas ziemu, bet neuzziedēja. Vienalga prieks bija, kad dzina asnus, un arī liels satraukums, ka nenosalst, jo ik pa laikam vēl sniga. Prieks, ka atraitnītes pašas sasējušās. Pagājušogad tik viena ziedēja, tagad jau pa stādiņam šur un tur. Atkal zied.
Vakar bija orhideju diena. Pusi dienas internetā lasīju, kas un kā labāk darāms, lai uzziedētu atkal. Tagad domāju, vai nevajadzētu steidzīgi pārstādīt keramzītā. Vakarā iegāju puķu veikalā, lai apskatītu podus, te uzradās paveca kundzīte un jautāja pārdevējai, kā orhidejas kopjamas. Ar interesi noklausījos pārdevējas atbildēs un kodu mēlē, lai neiesaistītos padomu došanā, bet nepatika, ka pārdevēja neizskaidroja, ka tas ir normāli, ka puķe kādu brīdi nezied, bet nodarbojas ar citām sev svarīgām lietām.
Vēl vakar sapratu, ka mans eksperimentētāja-improvizētāja gars nāk no manas mammas. Viņa tā pat dobēs sabakstīja sēklas ar: "Nu, redzēs, kas būs. Būs- būs, nebūs- nebūs." Es tik to vēl esmu izvērsusi kulinārijas jomā un, jādomā, arī citās.