istabā

Nesen ar draudzeni runājām, kādās drēbēs staigājam pa mājām.
Tas bija pēc tam, kad izmetu, ka tomēr žēl, ka darba vairs nav- nav kur izrādīt smukās drēbītes.
Un vispār, tā lielos vilcienos ņemot, nav vairs kam izrādīties, kopš ir draugs, lai gan vajadzētu domāt pilnīgi otrādi un izrādīties visādi viņam, pa māju goroties. Gribēju vēl spuroties pretī, ka draugu vairāk interesē tas, ko novelku nevis ko uzvelku, bet pie sevis padomāju, ka, jo labāk izskatās, jo vairāk gribas novilkt.
Atcerējos arī savu nu jau vairākus gadus atpakaļ pieņemto lēmumu, ka pa māju staigāšu smuki, un prātā retrospektīvi pārskrēju savai mājas garderobei.
Nav tik slikti, jāatzīst. Lai gan varētu būt labāk.
Šorīt tādās noskaņās izkombinēju no skapja mājām neierastu kombināciju.
Vakarā gandrīz pirmais, ko no slieksnim pāri kāpjošā drauga dzirdēju, bija, ka es ļoti skaisti izskatos.