istabā

Mājās pamazām uzkrājas visādi nieki. Mīļi nieki. Vai varbūt ne tik mīļi, bet saistīti ar atmiņām, konkrēta cilvēka doti, taisīti.
Piemēram, šodien atradu vienā kastē noglabātu papīra mājiņu. Pēdējais mēsls- izgriezta no brokastu pārslu kastes un salīmēta.
Bet iepriekšējā dzīvoklī tā stāvēja virtuvē, mans draugs viņu pacietīgi salīmēja, mums viņa patika, jo ir tik idiotiska.
Es biju aizmirsusi par tādas eksistenci.
Tagad izvilku, pirmā reakcija- jāmet ārā. Bet nevaru. Gribas parādīt draugam- atceries, kā tu šito līmēji?
Un pēc tam jau vairs atkal nevarēsim izmest.

Varbūt jāvienojas ar viņu, ka vecos, emocionāli novalkātos niekus metam ārā. Tā pat visu laiku uzrodas kaut kas jauns, kaut ko atkal salipinam, uztaisam, uzzīmējam. Māja aizaug.