Kad es pirmo reizi redzēju grāmatu "Bada spēles" grāmatnīcā, tad man likās, ka tas ir kāds muļķību romāns par modelēm cīņā uz minimālākā svara saglabāšanu.
Tagad saprotu, ka tas ir drīzāk Harija Potera variants, neslikts, taču, no manu skatu punkta, joprojām apšaubāms bērnu auditorijai. Viņiem gan patīk, ne velti grāmata saņēmusi Bērnu žūrijas 2010 atzinību.

Naktī tā pieradu pie lietus skaņām, ka likās, ka vairs nelīst, bet tomēr lija gan.

Domājot par to, kas rakstīts uz Šlesera vēlēšanu aģitācijas plakāta Origo laukumā un lasot šo, neviļus rodas jautājums, vai lietā tiks likts buldozers?

Aš asaras acīs sariesās no tā, cik skaistu kleitiņu es šodien redzēju, un kas būtu ideāli piemērota, piemēram, operas atklāšanas svētkiem!

Atstāju kleitu veikalā vienas 44. izmēra īpašnieces rokās, bet biju mierīga, jo viņa tajā 36.izmērā tāpat neielīdīs :)

Sasmējos lasot deputātu kandidātu sarakstus, pavīd jau citur lietoti saukļi - "Tautas kontrole" un "Ražots Latvijā" (trūkst tikai "Krējums saldais" un "Bez tabu", un, galu galā, varbūt "Dzīvokļa jautājums" arī kādu vēlētāju varētu ieintriģēt), savukārt, īpaši uzsvērt savas partijas nosaukumu, rakstot to ar lielajiem burtiem, pacentušās partijas=māsas rakstībā "VIENOTĪBA" un "ATBILDĪBA" (pietrūkst partijas "!!111").

Svētie tēvi, pasargājiet mani no komercijas murga katrā solī - LUISā jauna sadaļa -

BALTIC MILES - Latvijas Universitāte ir uzsākusi sadarbību ar lojalitātes programmu "Baltic Miles"!

Kaimiņi Golfu nomainījuši pret Fordu un jau trešo dienu pie viņa bildējās.

Ak, es pat vairs necenšos nopūlēties ar domām par to, kur paliek laiks un kā viņš tik ātri, kā smiltis saujā, zūd.

Ļoti interesanti, kā laika gaitā mainās definējums vārdam - pagātne. Tā var būt pieredze un tā var būt atbildība, tā var būt nākotne un, citreiz, lai cik jocīgi neliktos, pagātne var palikt vienkārši pagātne,domāju es, vakar pa negaisa šoseju braucot uz mājām.
Bet nu, visas vētras, ceļa (dzīves) remonti ir aiz muguras, un es jūtu jaunu sākumu.
Tā tad lai arī sākās jaunā gada pirmā diena.

Biju galīgi aizmirsusi par savu aizbilstamo itāļu studentu, šodien viņam aizrakstīju un pretī saņēmu garu e - pastu, cik vientuļš viņš jūtās jau no tā sen senā datuma, kad ieradās - vakar.
Angliski viņš nerunājot un itāliski viņu neviens nesaprot, un vispār, vai es nevarot viņam palīdzēt ar (liste) lietām...

Tagad es uzlakošu nagus asinssarkanā krāsā un tad mēs brauksim uz Munameģi.

Man ir patiess prieks, ka sarežģītajos attiecību līkločos starp cilvēkiem, mani neskar intrigas, citu izdomājumi un lietu definīcijas nevis pēc būtības, bet pēc pašu izvēles, iztēles, pēc (pie) katra konkrētā gadījuma,kas kā bāze tiek izmantota,lai atkal varētu celt ko jaunu.
Laikam tāpēc man ir tik maz draudzeņu - sieviešu, jo es viņas pārāk labi pazīstu, bet, atšķirībā no lielākās sieviešu "standartmasas" es vēsā angļu mierā tikai pasmejos par sieviešiztēli, jo es zinu patiesas draudzības cenu.

Kļūt par reklāmas seju ir vienlīdz intriģējoši kā riskanti.

Šonakt sapnī biju Somijā (somiņu dēļ?), un redz, ko es lasu:"Žurnāls "Newsweek", salīdzinot 100 pasaules valstis, par labāko atzinis Somiju, otrdien vēsta "RIA Novosti".
Ņjuhs

Art Deco un Vasiļjevs ir labas lietas sestdienai, tikai, kā vienmēr, pie visa skaistā un kādreiz bijuša tik krāšņā, piezogas nostaļģija par seniem laikiem, ondulācijām un čarlstona dejām. Skatos uz kleitām, un paliek skumīgi par to, ka mēs zinām, kas ar viņiem notika pēc tam, bet viņi tajā brīdī to vēl nezin - smaida, dzer kafiju kafetērijā "Bon bon" un smēķē papirosus.
Vēlāk kleitām gāja pāri kari un deportācijas, un līdz ar to, izstāde man vairāk skumīga sanāca, jo tā arī nespēju iekļauties tikai tajā laika posmā, bez "pirms" un "pēc". Tā teikt, nemāku ēst tortes viduci.

Es nesaprotu, vai tiešām vēl ir rakstnieki, kas raksta grāmatas par neveiksmīgām,apaļīgām sievietēm, a la Bridžita Džounsa, kuras neviens nemīl, bet, lai saudzētu tādas pašas lasītājas, kuras atrod "saikni",  grāmatas beigās galvenajām varonēm tomēr salkani piešķir prinčus ar baltiem MacBookiem (baltie zirgi vairs  nav modē).

Man ļoti garšo labs ūdens, ja dienā izdzeru mazāk par 1.5 l, tad jūtos slikti. Tad nu jūs sapratīsiet, cik žēl man bija šķirties no mīļotā ūdens malka, kad man trolejbusā piesēdās zināma paskata nezināms vīrietis, un vienīgais, kā es varēju apturēt viņa centienus iepazīties ar mani (3 valodās) un pieskarties man, bija veldzēt viņu galvas rajonā ar manu brīnumdziru.
Viņš neko neteica, tikai to, ka viņam patīkot temperamentīgas sievietes.

Un cilvēki trolejbusos dalās 2 grupās - tie kas redz, un tie, kas neredz. Tā nu es vienīgā palīdzēju tantukam lasīt pa grīdu izbirušos ābolus.

Jautājums:
jums guļot uz sāniem arī spiežās plecu kauli?

Man šodien pa dienu sala, un kājās man bija vilnas zeķes.

Brīžos,kad ir ļoti grūti, man palīdz Alijas Mcbeal'as cienīgi notikumi; kad negaidīti un pēkšņi, pa atvērtajiem logiem no āra garāmbraucošas mašīnas magnetolas, ievērojamos basos ieskanās "I will survive", paliek vieglāk.