Smaržas kas reibina nevis no arõma, bet gan no sajūtas, ka esi atkal iemīlējies pirmoreiz.

Vai TEV tādas ir?

Vīna mājās tieši tik daudz, lai tikai sasmērētu glāzes.

Skatoties "Eat,pray,love" Itālijas "daļu" man bija drīzāk nostaļģiski skumīgi un gribējās šņukstēt, nekā skaļi smieties brīžos, kas bija vnk neveiksmīgi iztulkoti...

Ir brīži, kad man gribētos, lai manas acis būtu fotoaparāts. Šorīt no rīta skrienot pretī rudenim, redzēju fantastisku skatu, ar ko,diemžēl, spēju dalīties tikai apraksta formā. Kaķis gulēja uz lielas, lielas dzeltenraibu lapu kaudzes, izstiepis kakliņu kā jogas vingrinājumā "kaķis lok no bļodiņas".

P.S. es zinu, ka nav iepriekšminētā jogas vingrinājuma, bet tas varētu būt atvasinājums no Kaķa pozas.

Astotajam numuriņam tieši astoņi procenti, par labu hokeju!

Nevis vēlēšanas, bet vēlēšanās.

Interesanta tā Arsenāla padarīšana - tu ej uz konkrēta režisora filmu, pēkšņi viņš pats parādās kā aktieris filmā (un šoreiz nevis kā oficiants, bet režisors!) un pašās beigās - voilà! viņš ir jūsu acu priekšā, smaidīgs un mīlīgs, gatavs atbildēt uz neskaitāmiem, stulbiem skatītāju jautājumiem.

Šodien redzēju miniatūru kolliju, domāju, ka tas kolliju bērniņš, nē, izrādās tāda suga.

Šodien tramvajā puisītis stāstīja mammai, ka skolā viņiem devuši svaigus gurķus, un es sāku domāt, ka attiecībā uz bufetes ēdienkartes jautājumiem, "svaigs" tiek interpretēts kā nemarinēts, nevis patiešām,kā tikko noplūkts no gurķudobes (tur taču viņi aug, ja?). Un vēl es domāju par teicienu "svaigs kā gurķītis", kas laikam tomēr nav attiecināms uz pirmsskolas vecuma bērniem, un pēc šīs diskusijas es secināju, ka turpmākos mēnešus es bez zālēm no mājas iziet nedrīkstu.

Šodien visu dienu tāda sajūta, it kā uz galvas būtu spainis. Zāles nelīdz un kafija arī, cerams, rīt būs labāk.

Tad, kad mani uzaicina ciemos un saka, ka būs zivis un sēnes, es saprotu, ka mani tur ļoti mīl un gaida.

Šoruden ir vērojamas pārmaiņas - septembra sākumā man vairs nesalst tikai rokas, bet nu jau arī kājas. 2 zeķu pāri, bet laikam jāsāk meklēt adāmadatas un jācako jaunas&rakstainas. Ja jau tāpat auksti, tad lai vismaz vizuāls prieks.

Ja objekti ir jāpievelk tuvāk, lai tos saskatītu (sīkas vienības), tad tā ir tuvredzība?

Tātad tā, briļļu laiks ir klāt.

Mīlīgi Kariņš Eiropas štābā cīnās par militāro tehniku, pie tam latviski, un fonā vien tukšas, tukšas rindas. Un viņš tik lasa no lapām...

Neizturama "Pēdējās partijas" reklāma, kur vīrietis bļauj saukļos, un fonā quasi nemainīga melnbalta bilde; ne vien tas, ka nav izturams viņa tembrs un pārāk ilgs reklāmas rullītis, kronis visam (kad tomēr esi izturējis un sagaidījis aģitācijas beigas) ir reklāmas atkārtošana (vēlētājiem kā teletūbijiem, visu pastāsta divreiz).

UPD: 3reiz, un es pārslēdzu kanālu.

Pudele burbuļūdens un dzīve kļūst saulaināka.

Ticamības moments zūd filmām, kas, piemēram, ataino dzīvi kādā attālā Krievijas ciematiņā, bet visi varoņi runā angliski, vai, stāsts par japāņiem, kur pat simtgadniece vecmāmuļa runā angliski un tikai.

Labi, pietiks vāļāties un šņaukāties, laiks adītajai jakai ar briežiem, un rudens kostīmu šūšanai.