Ja nodzīvošu, nākamgad došos uz "Kūtsvāls". Šogad nesanāk.

Pirms 20 gadiem vakar rakstu šādi:

"Augusts 6., 2006

13:05
beigās visi domā, ka es domāju tieši par viņu.
bija labi. tur bija labi, un tur arī bija labi.
gan tur, kur indīgas ogas pie mikrofona, gan tur, kur uz melnās grīdas izkaisītas rozes un pie sienām eņģeļi.
galvā zvārgulētāji, viena plate tiek nomainīta ar nākamo. un tā ik pa laikam.
sāļais vējš matos iesējies, izmazgāt žēl.
tikai žēl, ka ar netīriem matiem var sasmērēt debesis.
es nedomāju par tevi, arī par tevi nē. esmu miegā"

Gracie Abrams jaunais albums esot, viņu citējot, "a decades-overdue apology to my mom". tas man atgādināja dziesmu, kuru kaut kad vēlajos tīņa gados sarakstīju savai mammai kā atvainošanos. pirmais bija dzejolis, un tad uzrakstīju mūziku. nezinu, vai vēl visu varētu tagad nospēlēt. neesmu viņai to nekad spēlējusi, jo pārāk emocionāli, pārāk atklāti, bet varbūt vajadzētu. atceros, kad vēl Roberto ar mani kopā muzicēja, mēs dziesmu mēģinājām un kaut kad bija plānots to arī ierakstīt. viņš bija uzrakstījis ļoti smuku ģitāras partiju piedziedājumam. varbūt kādreiz. Gracie mani apsteidza.

"Daughter from hell, but I came around
I'll try to become you now."

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.