in this bright future, you can't forget your past..

Rock'n'Riga vakardien diezgan sūkāja.
Izņemot to, ka iepazinos ar traku geju.
Viņam bija labāks manikīrs kā man.

Bet man patīk Liene, tāpēc es tik un tā esmu apmierināta.

Pirms pārvācos, es priecājos, ka tagad man būs maza virtuve un maza izlietne, un vairs nekrāsies netīri trauki, bet tagad es mazgāju traukus vannā, jo izlietnē nav vietas.
__
Šovakar, pēc ilgiem laikiem, es pavadīšu vakaru viena un uz to rokrīgu es negribu iet.

Es tik daudz rakstīju par aizvākšanos no vecā dzīvokļa, bet neko neuzrakstīju par ievākšanos jaunajā.
Tagad man vairs negribas un tas arī nav vairs aktuāli.
Varu pateikt tikai to, ka tagad dzīvoju vietā, kur var satikt ļoooti daudz cilvēku un ne visi ir vēlami redzēšanai.
Vairs nevaru pārāk īsos šortos skriet uz veikalu un rīta siekalas no vaigiem arī ir jānomazgā.
5dien jāiet apskatīties, kas tik huge un cool ir ar to roku rīgu.
Cik braucam garām tur tik daudz cilvēki, ka mani ar manām miniatūrajām ķermeņa aprisēm tur nonesīs un samīdīs.
Bet nu, jācer, ka atradīsies kāds sekstūrists, kurš mani pieslies augšā un tad es varēšu viņam sadot pa seju, par to, ka šis mani vispār uzdrošinājies aiztikt.
Tad čista viss būtu kā vecajos laikos.

Arī skatoties nenormāli, nenormāli "iedvesmojošo" sex&the city, man joprojām nav ko teikt.
Un man vairs nesanāk izlikties, ka tas mani neuztrauc.
Ej saproti, es esmu nelaimīga, vai vienkārši nemitīgi izpumpēta.

Vispār, taisnība, es mēdzu dzert viena un justies nožēlojama.
Protams, tad, kad ir nauda par ko dzert.

Nav jau daudz, ko teikt, bet kaut kas tomēr sēž.
Es aizvien laiku pa laikam klausos to dziesmu un pārlasu tos blogus, un tekstus.
Vēlāk jūtos kā izdirsta jāņoga, bet atturēties lāgā arī nevar.
Vispār, pēc ilgiem laikiem jūtu, ka ir morāla mistkaste, nevis, ka es nejūtu neko.
Mute man aizvien ir kā laidara vārti un aizvien turpinu par sevi brīnīties.
Diezgan trāpīgi, tas "don't shit where you eat".
Tas, šķiet, vairāk vai mazāk, man kaut ko izskaidro.
Vai arī, tikai gribas tā domāt.
_____

Es vienmēr aizmirstu to seju, bet, kad satieku, liekas, ka nevar būt, ka biju aizmirsusi.
Nekā laba.
Tomēr, mazliet vairāk smaidu un esmu ar ļoti daudzām lietām samierinājusies, lai cik arī neraksturīgi man, tas būtu.

Ak mans dievs.
Es pēc divām nedēļām vairs te nedzīvošu.
Tikai tagad, kad istaba pilna ar kastēm un bildes no sienām noņemtas, sāku lēnām to domu arī tīri mentāli pieņemt.
Tomēr, joprojām nav līdz iesēdusies, ka pēc tām divām nedēļām, es te vairs nekad neatgriezīšos.
__

Pārējais?
Gribu šobrīd iziet ārā, jo te izrādās ir šausmīgi daudz putekļi un esmu piepūtusies, jo man ir lieliskākā putekļu alerģija pasaulē.
Te ir arī diezgan daudz lietu, par kurām es nevaru izdomāt, ko ar tām darīt un nav jau tā, ka man kāds palīdz.
Kad atnāk mamma, viņa ienirst savā skapī un visa praktiskā domāšana tāpat paliek man.
Bet vispār, man patīk.
Ir diezgan lieliski tikt vaļā no vecām lietām un vēlāk tikt pie jaunām.
Ir arī visnotaļ jautri atrast kaut kādas lietas, kas ir ilgi meklētas, vai sen aizmirstas.
__

Man laikam ne par ko citu nesanāks uzrakstīt, jo pārvākšanās ir vairāk vai mazāk, vienīgais, kas mani nodarbina.
__

Cilvēki parasti taisa ballīti pirms aizvākšanās?
Es īsti nevaru saprast, man būtu jātaisa tāda, un cilvēki ko tādu no manis gaida, vai pohuj?
Es saprotu, ka ir sālsmaize, uz ievākšanos, bet ir arī "cukurmaize" uz izvākšanos?

Es jau pirms 2 mēnešiem pārstāju skaitīt naktis, kuras pavadu nomodā, kamēr Kārlis man blakus paspēj nomainīt simts un vienu miega pozu.
Es arī nevienā brīdī neesmu sapratusi, kas tieši man toreiz nopisās, ka es tagad dzīvoju šitā..
Nesaprotu, kāpēc man, manos septiņpadsmit, ir jādzīvo kā vecai sievai.
Apsveru jaunā dzīvokļa iekārtojumā iekļaut šūpuļkrēslu, kuram būtu mans pašadītais apvalciņš.
Man, protams, vajadzēs arī profesionālu zeķu adīkli.
Vēl visa vasara tomēr priekšā, iemācīšos visas omu fīčas, lai viss ir pavisam īsti.
__

Man vairs nav ko teikt, esmu visu, kas man reiz bija, noskalojusi podā.
Savu harizmu, savu partyprieku un savu..es nezinu.
Es vienkārši esmu lupata un ir tāda sajūta, ka tur vairs neko nevar darīt.
Pat manam kaķim ir normāls gulēšanas režīms.
Un tas zvērs, acīmredzami, vairāk mīl Kārli.
Es to izfunktierēju jau sen, tāpēc pieņēmu "smagu" lēmumu un lopiņa barošanas, un kaku tīrīšanas pienākumu atdevu viņam.
Neesmu vēl šo lēmumu nožēlojusi, nedomāju, ka nožēlošu un te jau panesās negulējušas tīneidžera vecuma omītes murgi.
Labunakt/rīt..

Your Result: Emetophilia
Your fetish is vomit. You like to see vomit, you like to vomit, and you like to vomitted on.
Your favorite time of the year is flu season!

Liepāja bija lieliska, fonteins bija lielisks..
Beeeet..mums, protams, vajadzēja dzērumā aizdomāties līdz kaut kam huge and stupid.
Lai gan tas bija biedējoši labi un no rīta man nebija kauns, man šķiet, ka nevienam no mums nebija, tas lūk ir tas, kas mani mazliet pārsteidz.
Es jūtos patīkami pārgurusi un ne tikai no huge, stupid lietas.

Es nezinu, kā viņām izdevās mani aiztransprotēt uz esīti un saglabāt manu garstāvokli tik lielisku visu vakaru, ka es pat nejutu vēlmi sadot pa seju puņķainam saldumam, kurš izdomāja man uzšaut pa sēžamvietu, nu labi, varbūt vēlme palaist rokas pret tā šmurguļa seju bija, bet es tik un tā izšķīros par izvēli raidīt "izdari tā vēlreiz un šī būs pēdējā pēcpuse, kurai tu jebkad pieskaries" skatienu.
Parasti, kas tāds būtu beidzies ar sitienu pa žokli un skriešanu kaut kur krūmos, lai nedabūtu atpakaļ.
Es varbūt esmu tempermentīga, bet gļēva dažreiz as well.
___

Joprojām domāju par liktenīgo piektdienu licejā.
Ja man būtu kādreiz jāraksta un jādeklamē laukā sava sirds tā teikt, es domāju, ka es noraustītos, vai iesistu kādam, jo man šķistu, ka tas ir vienīgais, kas liek man izskatīties mazāk sisītim, tā, protams, nav tiesa, bet pašveidotās krīzes situācijās, tas ir vienīgais glābiņš līdz kuram varu aizdomāties.
Man kopš galīga sīča kājas vislabāk padevās kauties, man šķiet, ka nekas nav mainījies.
+ Man šķiet, ka par kaut ko tomēr liecina fakts, ka es dzīvoju ar cilvēku, ar kuru nekad neesmu fiziski izrēķinājusies (traki seksi neskaitās :D).
Līdz šim, visi iepriekšējie ir atrāvušies pa seju at some point or another.
____

Nevarētu teikt, ka man vēl ir daudz sakāmā, taču pa visu varu gribu kaut ko no sevis izspiest.
Gaidu spēli pret Kanādu un klusiņām ceru, ka notiks daiļš likteņa pavērsiens, kaut kas līdzīgs zviedru - latviešu spēlei.
______

Ak jā, es pārvācos 25.jūnijā un es zinu uz kurieni.
Man vairs nav jāizpilda ikdienas rituāls, skrējiens caur nekustamo īpašumu portāliem/vortāliem..es tik un tā nesaprotu, kā iedala portālus un vortālus, vai gan bijušais dzīvokļa biedrs, datorists man paskaidroja, kas ir viens un kas otrs, man bija pohuj tajā brīdī, jo es pilnīgā pipelē sēdēju stūrītī uz virtuves grīdas.
_______

Ai, pietiek.
Līdz nākamajai reizes.

Es vakar biju esītī.
Vēl esmu pālī.
Tas ir pilnīgi viss, kas šodien sakāms, jo es biju esītī un es no sevis tagad kaunos.

Hoķis, protams, normāli uzdzen patriotismu, sevišķi, ja mūsējie samizo zviedrus, ielaiž bortā, no tēmas: "ka došu pa muguru, bortā iekšā, bļe!".
(Mani uzkurina arī pamatīgie latvju veči tribīnēs. Raaar! Nesakiet to manam boifrendam, es viņam spītīgi stāstu, ka neskatos hokeju tikai tāpēc, ka man patīk lieli sasvīduši veči with all the power!)
Karsuma kungs, savukārt, sāk izskatīties pēc Ivanāna nr.2 - zviedrs bortā, austrietis bortā, nu i nafig, malacis.
Bet tiesneša kungs gan normāla dirsa, pēc Karsuma novākšanas no laukuma uz visu spēli viss karstums bija zudis.
Bet nē, nē.
Seksīgi.
Amerikāņu spēli skatījos ar šķību mūli, zviedru spēli negribēju skatīties vispār, bet mans vecis atkausēja sirdi, jo šis pirmo reizi izrādīja kaut kādu interesi par šo lielisko sporta veidu.
_____

Ārā ir burvīgs laiks, vakardienas pastaiga vairāku stundu garumā, mani krietni iedvesmoja nesapūt mājās, lai gan šodien, es atkal pūstu.
_____

Un Masaļskis varbūt tomēr nav vecs, noguris onka kuram jāiet gulēt mājās.(jā, es zinu, ka viņam pat vēl nav 30).

Čau.

Kārtējie murgi.
Es jau domāju, vai tiešam var būt tā, ka ap mani beidzot ir miers, ka es kaut ko esmu izdarījusi pareizi.
Un, protams, vajadzēja atjēgties tagad, ne pirms mēneša, vai diviem, bet tagad.
Sviests.
Un es varu teikt, ko gribu, un lai cik sakarīgi un make sence tas arī nebūtu, šai vienalga būs ko teikt.
Sāp galva.

5dien uz Kandavu un Liepāju.
Jau kopš aizaizpagājušās nedeļas nevaru sagaidīt.
Un pēdējo divu dienu laikā esmu trīs reizes braukusi maršutā Rīga-Gauja ar vilcienu.
Interesting.
Tagad esmu ritīgi nogurusi.
Drošvien tāpēc, ka šorīt cēlos septiņos un vakar ar savu interesanto ģimeni izdzēru 6+3+4 divcīšus.
Tagad vajag vannu un jāskrien atkal uz mēģinājumu, tad vēl uz Alfu pēc apaviem, jo man šķiet pirmo reizi ir tā, ka eju pa ielu un šķiet, ka viena kāja paliks bez apava, jo tas vienkārši izirs un nokritīs, un pie tam nav arī zināms kurš no visiem maniem apaviem tas būs.
Ja visi ir saplīsuši brutāli ir grūti pie skapja izlemt, kuri izdzīvos ceļu no A līdz B un kuri ne.
Tagad - vanna.

Dažreiz man vajag lai mani pietur, dažreiz atkal es varētu nograuzt roku ja kāds mēģinās man piedurties.
Es neparmetu cilvēkiem, ka viņi nezin, ko kad vajag, tomēr gribās, lai viņi zinātu.
Tas iespējams mani veldzētu, mazliet.
Un tai pašā laikā, es negribētu, lai kāds mani mācētu tā nolasīt.

Ironiski.
Dienā, kad pie manis brauc cilvēki, man neizturami sāp galva, laikam priecāties šodien par to, ka sen nav sāpējusi, absolūti nebija vajadzības.

Ar mammu norunājām raudāt kā plēstas, kad pārvāksimies.
Tagad palikusi aptuveni nedēļa līdz rudulīgajām kastu pakošanas dienām.
Visai savādi šķirties no manām pirmajām, apzinātajām mājām, bet tā jau ir, pārvāksimies un uztasīsim sev jaunas mājas no absolūti bezpersonisks vietas, kuras agrāk par mājām sauca citi.

Man tikai riebjas, ka manas mājas ir tik ļoti centrā, tik ļoti tādā vietā, kurai būs jāiet garām bieži, kur tik ļoti vienmēr sanāks neapzināti ielūrēt logos un atcerēties kā izskatījās istaba tajā logā un kā tajā.
Man noteikti vienmēr likies, ka tur cilvēki dzīvo tāpat kā dzīvojām mēs, ar lielo gultu oranžajā istabā un milzīgo kluča televizoru zaļajā istabā.
Es jau tagad vizualizēju kā ar mammu tecināsim puņķus uz kastēm, kurās iepakotas mammas šķīvju un vīna glāžu kolekcijas.
Lai gan nekas nepārspēs milzīgā skapja revidēšanu.
Kā mammai nāksies šķirties no saviem noputējušajiem 80to gadu kostīmiņiem.
Kā no viņas plūdīs visādi lame attaisnojumi: "man liekas, ka šito es vēl kādreiz uzvilkšu tur un tur.." :D
Protams, nevar aizmirst tupeļu skapi, pie kura visticamāk raudāšu arī es, jo kā gadījies es esmu īsta savas mātes - apavu dievietes, meita.
Kas vēl? Vannas istaba! Cik riebīgi būs noņemt mūžīgi netīro spoguli no virsizlietnes. Tur ir aizvadīti tik daudzi rīti grūžot mammu un viņas slapjo matuērkuli prom, lai tiktu pie fēna, kas rītos bija viņas labākais draugs.
Lai gan tulīt man arī ienāk prātā - man šķiet, ka mamma vairs nav tā pati glamūrīgā džuse, kas nevarēja aiziet svētdienas rītā uz veikalu pēc piena bez perfektās frizūras un pareizā lūpukrāsas toņa.
Man liekas, ka draudziņš mammu pataisījis par dabīgi skaisto, balināto blondīni.
Lai gan patiesībā, ko gan es zinu, neesmu veselu mūžību redzējusi mammu taisoties uz iešanu ārā, es pat vairs neatceros cik feini viņa izskatāš no rīta pamodusies un izpūrusi un mazliet aizpampusi. Toties atceros, ka rītos viņa samiegojusies nāca uz virtuvi pēc kafijas un tikko manāmi streipuļoja. Man šķiet, ka es arī rītos pirms kafijas streipuļoju.
Man patika dzīvot ar mammu.
Ne jau tā, ka man nepatiktu dzīvot ar Kārli un Pinkiju.
Ai, mamma vienkārši rocks un Kārlis arī un Pinkija vēl vairāk, viņai vakar, starpcitu, bija dzimšanas diena, palika gadiņš.. Man ir gadu vecs kaķis! Tik forši.

Man ir labi, lai arī pārsvarā nedēļas dienu, es izskatos pēc loses ar netīru šķīvi rokā un kasu vēderu, aģinočkā skatoties bīstamās mājsaimnieces.
Pēc otrā aliņa tā ir, ja šis ir pirmais aliņš ļoti ilgā laikā.
Un man šķita, ka pēc 26.februāra mana dzīve būs viens vienīgs aliņš un izklaide.
Džīz!
Labunakt. (Es runāju tā itkā pēc lielā, skaistā dzīvokļa pašā centrā pārvāktos uz tiltapakšu, tā jau nav, es pārvācos uz mazāku dzīvokli centrā, kur vannas istabā ir rozā flīzes ar sirsniņām un agrāk tur dzīvoja milzīga auguma politologs, kura vārdu es nevēlos izpaust (vienmēr esmu gribējusi tā uzrakstīt, tas izklausās tik noslēpumani)) ;D

P.S. Es tiešām nesaprotu, kurš šito huiņu lasa, cilvēki, jums darīt nav ko?

Faaak.
Es tikko gandrīz nokritu no krēsla.
Psiholoģijas referāts, kuru es raksīju Kārlim augstskolai tika ļoti izslavēts.
Es nevaru beigt būt priecīga.
Moš, es esmu gudra izrādās?

Cik forši ir ierasties slimai un vemjošai 18.gadu dzimšanas dienas ballītē?
Laikam ne ļoti.