in this bright future, you can't forget your past..

Pirms pāris dienām ar Laumu strīdējāmies par kaut ko senu un tad nu radās ideja par to, ka jāpaņem vecs plānotājs un jāpaskatās.
Vēlāk es sapratu, ka nevajadzēja, jo plānotājs bija no 2007.gada un tas man bija visai ražīgs gads.
Es, protams, aizmirsu, ko mēs gribējām tur apskatīties, bet izlasīju visus ierakstus no paša 1.janvāra. Tad nu man radās jautājums: kāpēc, pie velna, es vairs nerakstu.
Nē, rakstīt jau es aizvien varētu kaut ko rakstīt, bet es domāju tieši tā rakstīt.
Es vairs nerakstu tā, ka pēc pāris gadiem, atverot to visu, man jāsāk smieties kā jukušai.
Tātad, varu izdarīt secinājumu - vairs nemāku rakstīt, vai arī manā dzīvē vairs absolūti nekas nenotiek. Es, protams, vairāk sliecos uz domu, ka otrais variants ir vainīgs.
Lai gan ja tā, tad es nemaz nezinu, kas ir labāk, vairs nemācēt rakstīt, vai papist dzīvi..
___

Principā, es savu ikdienu vadu pīpējot zilo kentu,skatoties dzīvokļu sludinājumus un sazvanoties ar Kārli, dažreiz arī parunājos ar kaimiņu, bet viņš mani konkrēti kaitina, soo..
Ak jā, es izrādu mīlestību kaķim, lai gan kaķis mani mīl tikai tad, kad grib lai viņu pabaro.

Man pēdējā laikā nav ko labu vispār pateikt.
Prieks, ka Kārlis šonakt būs mājās un smiekli, ka sīkais, oratora spējām bagātīgi apveltītais, muļķis vakardien uz manu nikno īsziņu pat neatbildēja.
Kaķis šorīt brēc pēc seksa.
Faaaaaak! Es kļūdījos, orators tikko man kaut ko atsūtīja skaipā. Bāc.
Jādodas provocēt uz bimbu. :D

Man riebjas tā doma, ka man savās mājās ir jājūtas neērti.
What the fuck?!
Ja būtu gulējusi iepriekšējo nakti, uzvilkt bikses un iet ieviest kārtību, man nesagādātu problēmas.
Ej dirst!
Esmu izbesīta.

Vairāk tādas piektdienas, kā piektdien.
Tikai nevajag saslimt pēc tādām piektdienām, kā tagad.

Atrast dzīvokli, kurā gribas dzīvot ir daudz grūtāk, kā pārdot šo.
Pirms tam man šķita, ka tad, kad šis būs pārdots, es ieiešu esesā un atradīšu momentā.
Tagad dienu no dienas tur nekas nemainās, tikai vieni un tie paši rotē, tā visos nekustamo īpašumu portālos.
Tas mani dzer izmisumā, lai gan patiesībā nav jau par ko izmist, pagaidām.

Fak.
Es tikko sapratu, ka aptuveni mēneša laikā, vairs nebūšu Marijas ielas meitene, bet gan Brīvības ielas meitene.
Protams, ja es galīgi ātri atradīšu dzīvokli, tad būšu vēl kaut kāda cita meitene.

Ej dirst!
Tā laikam ir vienīgā izjūta, ko no sevis tagad varu izspiest.
__
Atskaitot to, esmu sapisusies pēc pilnas programmas.
Kādam nevajag milzīgu toshiba televizoru?

Ak es, gudrīte.
Viennozīmīgi, nekad, nekad, nekad nevajag ar mani sapīties, nevajag pat runāt, vienkārši nepazīsties ar mani, tad nebūs no kā kaunēties.
Mans stulbuma slieksnis joprojām nav augstāks par slieksni vidējā istabā.

Es esmu totāli nogājusi no ceļa.
Nezinu, ko darīt un nemaz neceļās rokas kaut ko darīt.

Es gribu kaut kā pajust svaru uz sevis.
Gribu pagulēt un lai planšetes pašas pie manis atnāk.
Un nedomāt, par ko, kas bijis.

Ļoti savādi, kad ir dzīvokļa biedrs.
Es, protams, kā vienmēr pamanos sadarīt, vai sarunāt dumības.
Bet vispār man patīk.
Līdz brīdim, kad sajūtos kā komonalkā.
Protams, trūkst laika un gribēšanas savest visu kārtībā, bet ar laiku viss notiks.
Es ceru..

Tukšums, bet mazliet liekas, ka tā kā palaists vaļā.

Malacis.
Tik grūti šorīt cēlos.
Pie virtuves galda ar brokastu cigareti, kafiju un Toniju, sapratu, ka man šodien ir tikai 10 uz skolas māju jābūt.
Divas nedēļas Kārlis nebūs mājās, tāpēc esam tikai mēs četri.
Tikai. :D
Pinkija jau ilgojās pēc Kārļa, guļ viņa gultas vietā.
___

Vakarnakt sagaidījām, kad swh rock noskanēja trešais aplis tām dziesmām.
Vienai iet vannā arī galīgi nav forši.
Kas vēl?
5dien bēres, bail, ka noiešu no ceļa.
Vēl?
Es skumstu, tas arī viss.

And every time we hear the base part we think of you.

Es gribu kādam izmačkāt galvu pret sienu, asfaltu, bruģi vai akmeņainu zemes ceļu.
Bet visādi citādi, man šovakar ir ļoti nostaļģisks un mierīgs, un silts, un maigi smaidošs garstāvoklis.
Man joprojām šķiet smieklīgi, ka mans vecis man prasa atļauju kaut kur aiziet.

Vispār man prieks, ka šis aizgāja.
Man mieriņš un viņam mieriņš.
Sanāk vienam no otra atpūsties, neaizlaižot to lietu līdz tādam līmenim, atpūšas tāpēc, ka nesarunājas.
__
Acu ārste teica, ka man ir traki asinsvadi.
Tas nozīmē, varam gadīt, kad man izsprāgs acis.

With Or Without You - U2

Nu ja..
Tagad, laikam pavisam nopietni jāsāk cerēt, ka man ir kāds draugs, kurš mani paņems pie sevis.

Labi.
Ja es pazūdu un mēnesi, visticamāk guļu zem tilta, vai esmu aizgājusi meklēt ēst.

1.Sākās diena ar to, ka nevarēju atrast apakšbikses (nenormāli svarīga informācija).
Pagāja 15 min. līdz izdomāju, ka iešu bez (pavisam svarīga informācija).

2. 10min. runāju ar dakteri, lai mani paņem bez nosūtījuma.
Izmēģināju gan kliegšanas, gan pielaizīšanās, gan "es tulīt raudāšu" metodi, bet viņa bija stingra kā stienis. (pohuj informācija).

3.Tramvaja pieturā iekrāvu pa seju sīkam krievelim, kas ieķērās man dibenā (vienkārši smieklīga informācija).

5dien es raudāju un ārdijos kā nekad.
Man izcili, izcilāk kā jebkurš cits jebkad spētu, izdevās atdauzīt galvu pret gultas galu.
Man pat ienāca vakar doma, ka jānoskuj vienai galvas pusei mati un jāpaskatās, vai tā galva nav vispār zila.
Ja es turpināšu tieši tik brīnišķīgi, dienās par mani itin viegli varēs atrast vikipēdijā zem nezinu "dumb ass!" atslēgas vārdiem.

Man jāiet uz mēģinājumu un arī šodien pacentos izmazgāt tikai tos matus, kas krīt uz pieres, lai izskatītos cilvēcīgi.
Un turpmākā nedēļa šķiet, paies ar roltoniem no rīta, vakarā un pa dienu.
Labākajā gadījumā tie būs makaroni, kas actually ir uzvara!
Patiesībā es ceru, ka tā būs tikai nākamā nedēļa.
Principā, uz skolu es arī tieku tikai rīt.
Kas notiks ar manu edžukeišanu pēc rītdienas laikam pagaidām nav svarīgi.
Labi, mī of to ze rehersel tu luk at ze best moran ever!
___

I love myself. Fucking noooot!

Ak mans dievs.
Es tik smagi varētu iet nahuj un neko citu, ka man bail pašai no sevis.
Vienīgi šodien tajā coffe shopā bija forši.
Nu ja.
Esmu atpakaļ.

Kurš pirmais atradīs manu dvēseli, varēs to paturēt.