Lūk, nezinu, vai piekrītu tam. Man šķiet, vienīgais tāds stāvoklis, no kura cilvēki bēg pa gabalu ir uzmanības trūkums, nu tā, ka, ja var just, ka no otra staro vēlme/nepieciešamība pēc uzmanības.
Depresija, man šķiet, atbaida tikai tos, kas nav pa īstam tuvi, nu tā, ka atkrīt tikai virspusējās attiecības...

Sad, but true.

Nevaru piekrist. Kad man bija vēzis, lūk, tad gan. Lielākā daļa izvairījās kā no lepras slimnieka. Sačukstējās un raudāja man aiz muguras, jo lkm nezināja, kā uz to reaģēt. Ar depresiju tā nav gadījies. Jo, ja nezina, tad arī nepamana, vismaz tie, kas nav ģimenes locekļi, jo pašam nav vēlmes komunicēt ne ar vienu.