| Man kā vēsturniecei... |
[May. 11th, 2004|11:05 am] |
| [ | mood |
| | high | ] |
| [ | music |
| | Moi drug...nikogda negrusti... | ] |
Jeb psihoanalīze savā sulā.
Interesanti vērot kaut vai pašai sevi.Tas patiešām strādā-kad es,prātu paņemot rokās, ar sevi aprunājos,atbildu uz jautājumu,- kā es jūtos un kas tad ar mani šobrīd īsti notiek,-es it kā nodalu to no sevis, paskatos no malas uz to emociju mudžekli un kļūst vieglāk,jautrāk un vairs neliekos sev sliktā un netīrā dusmu pūce, izmisuma kamolīts.Rodas drosme, vēlme darboties, jo arī parādās skaidrība, ko varētu pasākt lietas labā un ka ir Vieta Nākamajam Solim.
Ceriņi smaržo kā traki.Kurp lai triecas šajā nedēļas nogalē? Jau gribās, jau tagad gribās. Beidzot peldsezona jāatklāj, kauna lieta. |
|
|
| Comments: |
Mani plāni, kuros iesaistītas jūtas, parasti, mēdz nepiepildīties. Tādēļ šiem jautājumiem ļauju ritēt savu gaitu, bet ciest nevaru neskaidrību. Tā droši vien ir mana nelaime :)
p.s. peldsezonu atklāju jau aprīļa beigās - laivu braucienā - bija lapi :)
Es ne par plāniem,bet par atgūtu sajūtu,ka neplānoju,t.i.negaidu neko konkrēti, paļaujos uz notikumu gaitu kā Tu saki,bet līdz tam,izrādās varu nonākt vien pirms tam sev tos visus plānus, gaidas un cerības nodeklamējot,par sevi pasmaidot un atmetot ar roku-kā būs,tā būs labi.
Tad ir ok.Bet tā nepacietība zināt,jā, tā ir mokoša,lai arī-nekad taču neatkārtosies tas laiks, tā intriga-pirms zināšanas. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}