pieskārās tev arī ar spuru?

(Reply to this) (Thread)

jā,spuraina tāda gadījusies

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā bilde ir tikai atspīdums Lielās Zives acī, es zinu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā ir atgādinājums,lai neaizmirstu,kāda ir Lielās Zivs daba

(Reply to this) (Parent)

Vislielākās zivis, kuras viņš noķēra, bija tās, kas norāvās no āķa.
(c) diemžēl neatceros

(Reply to this) (Thread)

izklausās pēc aforisma 83. gada Dadža oktobra numurā (not really)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hmm, es tad vēl nemācēju lasīt :) varbūt tikai burtoju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es arī ne, bet žurnāli bija arhivēti

(Reply to this) (Parent)

Lieluma tā pa īstam var aptvert tikai zaudējot,ja tāds zivij vispār piemīt

(Reply to this) (Parent)

Lielo zivi vajag ķert. Akvārijā gan to likt nevajag, Lielā zivis ir dzimusi lai būtu brīva. Tur tas skaistums. To vajag pieradināt, lai nedurstās ar spurām!

(Reply to this) (Thread)

Pieradināt varbūt,ja atļauj,bet pašai nepierast-tur tas grūtums.No spurām gan nebaidos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kas neriskē, tas nedzer šampanieti :)
Nevar tač tikai dēļ bailēm laist garām Lielo Zivi(ar vai bez spurām). Labāk nožēlot, ka Lielā zive maita, nekā, ka tu pat nemēģināji to aiz astes notvert!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"Noķert" un "ļaut būt brīvai".Pats nonāc pretrunās.Es nerunāju par LZ kā mērķi,kā sapni-tur nu es Tev pilnīgi piekrītu,jāķer.Bet-kā par cilvēkiem,kurus ir nācies sastapt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, ka var apvienot noķeršanu un brīvības ļaušanu. Kā jau teicu, nevajag to ierobežot, vajag pieradināt, lai LZ pati negrib nekur tālu peldēt. Ar cilvēkiem, kuri ir LZ ir tieši tas pats.
Attiecībā uz cilvēkiem, es māku daudz runāt un ,protams, visus pamācīt, bet pac LZ neticu, jo arī negribu pac pierast.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Attiecībā uz karjeru tas ir patīkami-atrast īsto ceļu un neatlaidīgi pa to iet,lai kas arī netraucētu ceļā.
Bet par cilvēkiem...
Teorētiski jau man arī viss ir skaidrs.
Man arī nepatīk nedz pierast,nedz kādam citam to "nodarīt".Nepatīk tā "salipšanas",rutīnas un paredzamības sajūta,kas ātri vien rodas,nepatīk gaidīšanas,iekšēju prasību sajūta.
Kā teiktu cibas veterāni-PAMET.
(ne jau burtiski,bet savā attieksmē.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Arī attiecībā uz karjeru tas nevienmēr ir tik vienkārši. Lai saprastu kas patīk, vairums lietu vajag pamēģināt, kas prasa zināmu laiku.

Nezinu, vai būtu pareizi teikt,ka nepatīk. Tas, manuprāt, rodās no tā, ka jau attiecību pašā sākumā tiek izslēta iespēja, ka tas varētu, pārmaiņas pēc, nebeigties sāpīgi. Līdz ar ko mēs, vairāk vai mazāk, iepotējam sev apziņu, ka visi grib mūs sāpināt un tādas labās LZ nemaz nav. Jo, patiesībā, arī tie nemūžīgie, bet patiesie mirkļi, ir to vērti!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par karjeru-tieši to jau es 2 rakstīju.

Man kaut kā tomēr liekas,ka paša attieksme tur tik lielu lomu nenospēlē,ar ticošu attieksmi var spēli nejauši pavilkt garāku,taču,ja kaut kā būtiska pietrūkst,tad tas agrāk vai vēlāk izlien laukā un urda.Es vairāk ticu tam,ka pirmajās sekundēs top skaidrs viss-zemapziņa jau nav muļķe! :) Un reizēm ir jānoiet milzum garš ceļš,lai no tās izlīstu virspusē,kurš ir tas īstais. Reizēm ir jāpamet,lai to noskaidrotu.

Panesās mums te necibiskās tēmiņas,ziniet.:)

(Reply to this) (Parent)