Attiecībā uz karjeru tas ir patīkami-atrast īsto ceļu un neatlaidīgi pa to iet,lai kas arī netraucētu ceļā.
Bet par cilvēkiem...
Teorētiski jau man arī viss ir skaidrs.
Man arī nepatīk nedz pierast,nedz kādam citam to "nodarīt".Nepatīk tā "salipšanas",rutīnas un paredzamības sajūta,kas ātri vien rodas,nepatīk gaidīšanas,iekšēju prasību sajūta.
Kā teiktu cibas veterāni-PAMET.
(ne jau burtiski,bet savā attieksmē.)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Arī attiecībā uz karjeru tas nevienmēr ir tik vienkārši. Lai saprastu kas patīk, vairums lietu vajag pamēģināt, kas prasa zināmu laiku.

Nezinu, vai būtu pareizi teikt,ka nepatīk. Tas, manuprāt, rodās no tā, ka jau attiecību pašā sākumā tiek izslēta iespēja, ka tas varētu, pārmaiņas pēc, nebeigties sāpīgi. Līdz ar ko mēs, vairāk vai mazāk, iepotējam sev apziņu, ka visi grib mūs sāpināt un tādas labās LZ nemaz nav. Jo, patiesībā, arī tie nemūžīgie, bet patiesie mirkļi, ir to vērti!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par karjeru-tieši to jau es 2 rakstīju.

Man kaut kā tomēr liekas,ka paša attieksme tur tik lielu lomu nenospēlē,ar ticošu attieksmi var spēli nejauši pavilkt garāku,taču,ja kaut kā būtiska pietrūkst,tad tas agrāk vai vēlāk izlien laukā un urda.Es vairāk ticu tam,ka pirmajās sekundēs top skaidrs viss-zemapziņa jau nav muļķe! :) Un reizēm ir jānoiet milzum garš ceļš,lai no tās izlīstu virspusē,kurš ir tas īstais. Reizēm ir jāpamet,lai to noskaidrotu.

Panesās mums te necibiskās tēmiņas,ziniet.:)

(Reply to this) (Parent)