Adrenalīns ir mans alkohols
Posted on 2012.04.20 at 19:22Meldiņš: : Depeche Mode - Personal Jesus
Atkal 3 dienu darba nedēļa... :D
Bet tizlais Amazon... grrrr... nomainījuši čekinga sistēmu - tb, darbinieku pārmeklēšnau pie izejas uz zādzībām. Agrāk pēc nejaušības principa gadījās tikt izmeklētam. Tad jāņme no kabatām ārā viss metāliskais, ieejas karte, nauda, atslēgas, josta utt. Tas paņem laiku. Tagad visiem un vienmēr un katrā pārtraukumā jāiet cauri metāla detektoram, tātad jāvelk ārā viss no kabatām. Ja neiedegas sarkans, var iet tālāk. Ar visu to, ka viss ir ārā, tāpat pīkstēju. Vienreiz man lika novilkt apavus (valkāju safety shoes jeb botas ar metālu purngalā), izpurināt tos, nodetektorēja man pat zeķainās pēdas. Cits ar metāla detektoru iepīkstināja man vēderu. Čekotāji jau saziepējušies, ka nu būs zagli noķēruši. Es ar domāju, kas tad tur pīskt. Nu saprotams. :D man taču pīrcings. :D kad parādu, tad visiem jautrība.
Tagad sanāk es vienmēr dabūšu stāvēt garā rindā uz papildpārbaudi. SViests. Vakar no 10 minūšu pārtraukuma man sanāca kādu 3 minūšu pārtraukums... A pīrcingu ārā izņemt nevaru. To savulaik viens labs tetovētājs pieskrūvēja ar plaķenēm tā gana stingri. :D A, ja atskrūvēšu, tad pazaudēšu šamo. A likt katru dienu jaunu atļauties nevaru.
bet nu jauki...
Es esmu aizmirsusi par visām lietām, kuras gribēju sadarīt, bet nesanāca iepriekš... Šodien smags rīts... Gan jau izdarīšu. Ak, bļin! Nupat arī atcerējos. Gribēju uz koledžu aizvilkties, pieteikties uz kaut kādiem bezmaksas kursiem. Bāc... Aizmirsu!!! grrr... Jāatliek uz pirmdienu.
Ceru, ka nebūšu kurla (vismaz ar kreiso ausi) pēc vakarējās dienas. Vakar sagadījās pilna darba diena, bet neskatoties uz to, piekritu aizvilkties uz kaut kādu bāru, kur Pola draudzenei pirmā nakts kā dīdžejam. Piestāstītas pilnas ausis par Luīzi. Enerģisks, foršs skuķis.
Bet nepaspējām uz viņas setu. Dabūjām dzirdēt kaut ko drausmīgu pēc principa "jo skaļāk, jo labāk", drausmīgi basi, drausmīgs troksnis un nekā forša. Troksnis tāds, ka Pols, cenšoties pārbļaut to, iebļāva man ausī tā, ka nodžinkstēja un bungādiņa iesāpējās. Nekad no trokšņa nav sāpējusi bungādiņa... Pēc tam nafig aiztināmies no turienes, pie Pola un pēc tam pie Lū. Tur izdejojāmies pie reiva, ko sakompilējusi Lū. Jauki gabali, savulaik daudz tādus klausījos, bieži un patika, bet šobrīd... nu nav tas vairs, nav tas, kas mani pavelk. Apnīk ātri... garlaiko. Ja sarijas ripas, droši, ka forši, bet es ripas tā kā nē. :D
Šobrīd pārbaudot, kā dzirdu ar katru ausi, šķiet, ka ar kreiso ir sūdīgāk... Visnejaukākājs atmiņas par to vietu. Menedžera laikam uz vietas nebija, ka neredzēja to, kā cilvēki tinās prom no jau tā tukšā iestādījuma...
Cik labi bija nelietot alko... Nepārprotiet, neesmu kļuvusi par baigo dzērāju, bet vīni, vīni, vīni... Ne daudz, bet bieži pēdīgā laikā.
Vīnogu sula... ieskābusi, ierūgusi... It kā nekas slikts un arī pohu jau nav, bet organismam nepatīk. Smalkā, varētu teikt, šūnu līmenī jūtu, ka protestē. Sajūta nav forša un par cik nekādu gandarījumu un prieku no lietošanas nejūtu, tad - what for? Jāmet mieru.
Divas dienas nogulēts pēc ve**a... Šitas jāizbeidz. Ja vien izdosies aizmigt laicīgi šonakt, jāaiziet atkal uz sahadža jogu. Tā, pārmaiņu pēc.
Liekulība... vijas caurum cauri visam... a lielība komplektā ir vispār čau. Grrr. Bet varbūt tā ir mana kārtējā pieticība, kas saasina lielības uztveri? Varbūt patiesībā tā ir tikai normāla pašapziņa? Varbūt man vēl jāpiestrādā pie šī jautājuma...
a par to, vai zem sulīgiem vārdiem slēpjas arī patiesas emocijas, mēs vēl redzēsim...
Vīrieši. sasodīts. Albānis ir atšuvies un liekas mierā. Par viņu bija skaidrs, kas viņu interesēja. Un nekas vairāk. Saprata, ka nedabūs neko. Nopriecājos, ka i miers. Nekas, viņa vietā ir maiņa. Andris :D arī jau paspēju nopriecāties, ka mana ignorance un beigās tomēr noraidoša sms, kas izraisīja atbildi no viņa, ka likšot mani mierā.... Bet nē, ierodas ar rozēm. -<<-<--@@@ Laikam spītīgi paliek pie sava, ka mūs liktenis saista.
Nu nē, es šodien ieguvu sirds mieru un apstiprinājumu iekšējai sajūtai, ka nekāds liktenis mūs nesaista un tās ir viņa iedomas. Arī par to, ka viņā ir kaut kas dīvains... kaut kas tur nav tā... un mani tas atgrūž, ļoti. Kaut kāda apmātība viņā.
Tagad nezinu, kā svētdien iepirkt savu dārzeņus, zinot, ka viņš tur būs. mhmm...
Mazliet jautrs stāsts, ko Pols stāsta visiem, ar ko iepazīstina. :D Kad "nostopēju" Polu jaunāko ar visiem bērniem un suņiem un "atļāvu" uzaicināt sevi uz tēju, Džeidons (vecākais puika) ienākot mājās, paziņoja: "Crazy lady is coming" (trakā sieviete nāk). Pols seniors, kurš tikām auklēja jaunāko atvasi autiņos, nolika viņu ratiņos un bija gatavs aizstāvēt ģimeni no trakā skuķa.
Izskatās, ka Santa atpakaļ nemaz netaisās. Vai vismaz ne tik drīz. Tādas baumas klīst Latvijas ārēs un to tā kā arī Ingus apstiprināja. Jauki, vismaz mierīgāk. Es domāju, ka var mēģināt arī šepat padzīvot. Un pieciest dažas neforšas lietas. Bet tās ir tikai dažas. Ir arī plusi. Tāda ir sadzīvošana ar citiem ko-īrniekiem.
Varēšu izmitināt Kristu pie sevis. :)
Edgars ir pazudis no redzesloka. Laikam viņa ģimene arī nu jau ir UK.
Konstatēju, ka āboli man atvilknē varētu būt glabājušies n-tās nedēļas, ja ne visu mēnesi... un neviens pat neizrāda vēlmi bojāties... kas - šie no plastmasas?? Ko mēs, sasodīts ēdam... Pols arī sāstīja, kā gribēja iecirst zobus pēc viņa domām svaigā ābolā (tas notika kaut kur aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm), bet tika apstādināts, jo neēdams - vaskam, ar kuru tie tiek zieķēti, vajag laiku, lai iesūktos. Tagad saprotu, kapēc tā miza nav sagrmojama... Vasks nav domāts ēšanai. Atkal pārdomas... ka parafīnu bieži uzdod par vasku... moš tiešām - no plastmasas.
Bet tizlais Amazon... grrrr... nomainījuši čekinga sistēmu - tb, darbinieku pārmeklēšnau pie izejas uz zādzībām. Agrāk pēc nejaušības principa gadījās tikt izmeklētam. Tad jāņme no kabatām ārā viss metāliskais, ieejas karte, nauda, atslēgas, josta utt. Tas paņem laiku. Tagad visiem un vienmēr un katrā pārtraukumā jāiet cauri metāla detektoram, tātad jāvelk ārā viss no kabatām. Ja neiedegas sarkans, var iet tālāk. Ar visu to, ka viss ir ārā, tāpat pīkstēju. Vienreiz man lika novilkt apavus (valkāju safety shoes jeb botas ar metālu purngalā), izpurināt tos, nodetektorēja man pat zeķainās pēdas. Cits ar metāla detektoru iepīkstināja man vēderu. Čekotāji jau saziepējušies, ka nu būs zagli noķēruši. Es ar domāju, kas tad tur pīskt. Nu saprotams. :D man taču pīrcings. :D kad parādu, tad visiem jautrība.
Tagad sanāk es vienmēr dabūšu stāvēt garā rindā uz papildpārbaudi. SViests. Vakar no 10 minūšu pārtraukuma man sanāca kādu 3 minūšu pārtraukums... A pīrcingu ārā izņemt nevaru. To savulaik viens labs tetovētājs pieskrūvēja ar plaķenēm tā gana stingri. :D A, ja atskrūvēšu, tad pazaudēšu šamo. A likt katru dienu jaunu atļauties nevaru.
bet nu jauki...
Es esmu aizmirsusi par visām lietām, kuras gribēju sadarīt, bet nesanāca iepriekš... Šodien smags rīts... Gan jau izdarīšu. Ak, bļin! Nupat arī atcerējos. Gribēju uz koledžu aizvilkties, pieteikties uz kaut kādiem bezmaksas kursiem. Bāc... Aizmirsu!!! grrr... Jāatliek uz pirmdienu.
Ceru, ka nebūšu kurla (vismaz ar kreiso ausi) pēc vakarējās dienas. Vakar sagadījās pilna darba diena, bet neskatoties uz to, piekritu aizvilkties uz kaut kādu bāru, kur Pola draudzenei pirmā nakts kā dīdžejam. Piestāstītas pilnas ausis par Luīzi. Enerģisks, foršs skuķis.
Bet nepaspējām uz viņas setu. Dabūjām dzirdēt kaut ko drausmīgu pēc principa "jo skaļāk, jo labāk", drausmīgi basi, drausmīgs troksnis un nekā forša. Troksnis tāds, ka Pols, cenšoties pārbļaut to, iebļāva man ausī tā, ka nodžinkstēja un bungādiņa iesāpējās. Nekad no trokšņa nav sāpējusi bungādiņa... Pēc tam nafig aiztināmies no turienes, pie Pola un pēc tam pie Lū. Tur izdejojāmies pie reiva, ko sakompilējusi Lū. Jauki gabali, savulaik daudz tādus klausījos, bieži un patika, bet šobrīd... nu nav tas vairs, nav tas, kas mani pavelk. Apnīk ātri... garlaiko. Ja sarijas ripas, droši, ka forši, bet es ripas tā kā nē. :D
Šobrīd pārbaudot, kā dzirdu ar katru ausi, šķiet, ka ar kreiso ir sūdīgāk... Visnejaukākājs atmiņas par to vietu. Menedžera laikam uz vietas nebija, ka neredzēja to, kā cilvēki tinās prom no jau tā tukšā iestādījuma...
Cik labi bija nelietot alko... Nepārprotiet, neesmu kļuvusi par baigo dzērāju, bet vīni, vīni, vīni... Ne daudz, bet bieži pēdīgā laikā.
Vīnogu sula... ieskābusi, ierūgusi... It kā nekas slikts un arī pohu jau nav, bet organismam nepatīk. Smalkā, varētu teikt, šūnu līmenī jūtu, ka protestē. Sajūta nav forša un par cik nekādu gandarījumu un prieku no lietošanas nejūtu, tad - what for? Jāmet mieru.
Divas dienas nogulēts pēc ve**a... Šitas jāizbeidz. Ja vien izdosies aizmigt laicīgi šonakt, jāaiziet atkal uz sahadža jogu. Tā, pārmaiņu pēc.
Liekulība... vijas caurum cauri visam... a lielība komplektā ir vispār čau. Grrr. Bet varbūt tā ir mana kārtējā pieticība, kas saasina lielības uztveri? Varbūt patiesībā tā ir tikai normāla pašapziņa? Varbūt man vēl jāpiestrādā pie šī jautājuma...
a par to, vai zem sulīgiem vārdiem slēpjas arī patiesas emocijas, mēs vēl redzēsim...
Vīrieši. sasodīts. Albānis ir atšuvies un liekas mierā. Par viņu bija skaidrs, kas viņu interesēja. Un nekas vairāk. Saprata, ka nedabūs neko. Nopriecājos, ka i miers. Nekas, viņa vietā ir maiņa. Andris :D arī jau paspēju nopriecāties, ka mana ignorance un beigās tomēr noraidoša sms, kas izraisīja atbildi no viņa, ka likšot mani mierā.... Bet nē, ierodas ar rozēm. -<<-<--@@@ Laikam spītīgi paliek pie sava, ka mūs liktenis saista.
Nu nē, es šodien ieguvu sirds mieru un apstiprinājumu iekšējai sajūtai, ka nekāds liktenis mūs nesaista un tās ir viņa iedomas. Arī par to, ka viņā ir kaut kas dīvains... kaut kas tur nav tā... un mani tas atgrūž, ļoti. Kaut kāda apmātība viņā.
Tagad nezinu, kā svētdien iepirkt savu dārzeņus, zinot, ka viņš tur būs. mhmm...
Mazliet jautrs stāsts, ko Pols stāsta visiem, ar ko iepazīstina. :D Kad "nostopēju" Polu jaunāko ar visiem bērniem un suņiem un "atļāvu" uzaicināt sevi uz tēju, Džeidons (vecākais puika) ienākot mājās, paziņoja: "Crazy lady is coming" (trakā sieviete nāk). Pols seniors, kurš tikām auklēja jaunāko atvasi autiņos, nolika viņu ratiņos un bija gatavs aizstāvēt ģimeni no trakā skuķa.
Izskatās, ka Santa atpakaļ nemaz netaisās. Vai vismaz ne tik drīz. Tādas baumas klīst Latvijas ārēs un to tā kā arī Ingus apstiprināja. Jauki, vismaz mierīgāk. Es domāju, ka var mēģināt arī šepat padzīvot. Un pieciest dažas neforšas lietas. Bet tās ir tikai dažas. Ir arī plusi. Tāda ir sadzīvošana ar citiem ko-īrniekiem.
Varēšu izmitināt Kristu pie sevis. :)
Edgars ir pazudis no redzesloka. Laikam viņa ģimene arī nu jau ir UK.
Konstatēju, ka āboli man atvilknē varētu būt glabājušies n-tās nedēļas, ja ne visu mēnesi... un neviens pat neizrāda vēlmi bojāties... kas - šie no plastmasas?? Ko mēs, sasodīts ēdam... Pols arī sāstīja, kā gribēja iecirst zobus pēc viņa domām svaigā ābolā (tas notika kaut kur aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņām zemēm), bet tika apstādināts, jo neēdams - vaskam, ar kuru tie tiek zieķēti, vajag laiku, lai iesūktos. Tagad saprotu, kapēc tā miza nav sagrmojama... Vasks nav domāts ēšanai. Atkal pārdomas... ka parafīnu bieži uzdod par vasku... moš tiešām - no plastmasas.
crazy