Veiksmīgs sprakšķis magnesia at 2013-05-21 15:58
(Link)
Hmmjā, iespējams palaidi garām, kaut gan izteicos tā mazliet dūmakaini toreiz par to, jo negribējās tobrīd to publiskot, lai viss neizskatītos pārāk drūmi un negribējās lieki cepties vēl par to, jo katrreiz, kad par to dusmojos toreiz, tas mani ieveda galvassāpēs (traumas sekas).
Diezgan šerpi sastrīdējāmies. Bija mana vaina, tomēr tas izrietēja no stresa, ko ietekmēja arī viņš. Tomēr tas sviests, ko man nācās dzirdēt, ir vienkārši kaut kāds pilnīgs murgs ar manis apmelošanu tai skaitā. Un tam visam klāt - viņa augstprātība, iedomība. Uzskata, ka viņš zina labāk pat par tādām tēmām, kas ir līdzvērtīgas tam, ka paziņotu, ka zina labāk, kādā krāsā man apenes. Un nevis vienkārši paziņo, bet strīdās pretī pamatīgi.
Un šobrīd viņš domā, ka, ja viņam tas viss ir sīkums, tad visiem tā ir un izturas bezmaz tā, it kā nekas nebūtu noticis un pat neaizdomājas, ka arī citiem (nevis tikai viņam) var būt aizvainojumi. Atškirībā no viņa es atvainojos par visiem aizvainojumiem, ko nodarīju viņam. Pēc tā likās, ka viņš bija svētlaimē. Taču viņš to nedarīja, jo laikam pat neapzinās... lai vai cik gudrs viņš ira... Viņš sevi uzskata par perfektu.
Tas bija 3. smagais šī gada sākuma notikums, kuram laika vienīgais risinājums būtu izteikt viņam visas savas dusmas un izķidāt to visu. Ir tikai 1 problēma, ka ne pārāk gribas to ķidāt un neba arī man atmiņa ir tik laba, lai atsauktu tajā visu, kas mani sacepināja (viņš gan perfekti tās lietas atceras), jo cenšos to izmest no savas galvas, kura tāpat ir nodarbināta ar daudzām jo daudzām lietām.
Veiksmīgs sprakšķis sursurs at 2013-05-21 18:13
(Link)
Nu jā - pārgudrība (kas bieži vien nāk kopā arī ar gadu pieredzi) tiešām var sadusmot..
Aizvainojumu gan nav vērts turēt - pati zini (es arī bieži aizmirstu gan to, kas man pateikts, gan tas ko pati esmu izspērusi, jo sliktais vnk izdzēšanas no atmiņas...) nu jā, ja tiešām sajūtos vainīga, arī pārsvarā atvainojos.. Varbūt problēma rodas, ja cilvēks nesajūtas vainīgs (pašai arī bieži šķiet, ka otrs ņepatemu uz mani apvainojas). Vnk izvērtē - ja nevēlies ar viņu komunicēt, tad tā arī pasakai, lai meklē kādu, kas atbilst viņa pieredzes&prāta vai kā nu tur līmenim...
Veiksmīgs sprakšķis magnesia at 2013-05-22 00:00
(Link)
Cilvēks gudrs, tomēr pārvērtē sevi. Un tā nemitīgā visa kritizēšana apkārt, nolikšana - ka tie slikti, tie dumji, tie idioti, tie tādi un šitādi, tie maitas utt. mani nogurdina un liek distancēties. Jo lūk, viņš gan ir labs un perfekts. Un vispār - angļi ir laikam vislabākā nācija uz pasaules, visi pārējie ir kaut kādi ne tādi. Vienīgi par Pboro iedzīvotājiem viņš izteicies negatīvi.
Nav tā, ka viņš uzskata mani par kaut ko zemu, bet mīl strīdēties, pie tam muļķīgi un lai vai kāds viedoklis viņam arī nebūtu, pat, ja subjektīvs, pat, ja radies tīri no interneta materiāliem, bet realitātē nav izbaudīts, uzskata, ka tas ir absoluti pareizs.
Nezinu, esmu dilemmas priekšā. Nekas nebūs vairs tā, kā bija, man ir pavisam cita attieksme pret viņu. Mna nav vairs to sajūtu, jau sen, vēl pirms strīda biju jau nogurusi no viņa. Bet kaut kāda mana daļa vēl ilgojas.
Es parasti atceros, ko pati speru laukā, bet no atmiņas izdzēšas man pateiktais. Tomēr tas nekur nepazūd, man paliek priekšstats un emocijas, jo pateitkais bez sekām nepaliek. Tas ir atstājis dziļas gropes... Tāpat kā naglas atstāj caurumus dēlī, kaut izņemtas no tā. Un nespēju izturēties pret cilvēku ar to pašu patosu, ar ko agrāk.
Un sāp tas, ka viņš pat neapzinās to sviestu, ko sarunā, laikam liekas normāli viņam. Bet, ja es pat izlemtu sākt ķidāt, tad es būtu sliktā. Un to viņš prot pavērst tā ļoti viltīgi, ļoti smalki viņš tevi (tb mani) ieliktu tādā rāmītī ar tādu birku. Un neko Tu viņam pateikt nevarētu, visi tavi vārdi pret viņa vārdiem. Nē, viņš nav slikts, ļauns via vēl kāds. Vienkārši viņam ir ļoti liels EGO. A strīdēties man nepatīk. Un nepatīk cilvēki, kas izliekas par labākiem kā patiesībā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Diezgan šerpi sastrīdējāmies. Bija mana vaina, tomēr tas izrietēja no stresa, ko ietekmēja arī viņš. Tomēr tas sviests, ko man nācās dzirdēt, ir vienkārši kaut kāds pilnīgs murgs ar manis apmelošanu tai skaitā.
Un tam visam klāt - viņa augstprātība, iedomība. Uzskata, ka viņš zina labāk pat par tādām tēmām, kas ir līdzvērtīgas tam, ka paziņotu, ka zina labāk, kādā krāsā man apenes. Un nevis vienkārši paziņo, bet strīdās pretī pamatīgi.
Un šobrīd viņš domā, ka, ja viņam tas viss ir sīkums, tad visiem tā ir un izturas bezmaz tā, it kā nekas nebūtu noticis un pat neaizdomājas, ka arī citiem (nevis tikai viņam) var būt aizvainojumi. Atškirībā no viņa es atvainojos par visiem aizvainojumiem, ko nodarīju viņam. Pēc tā likās, ka viņš bija svētlaimē. Taču viņš to nedarīja, jo laikam pat neapzinās... lai vai cik gudrs viņš ira...
Viņš sevi uzskata par perfektu.
Tas bija 3. smagais šī gada sākuma notikums, kuram laika vienīgais risinājums būtu izteikt viņam visas savas dusmas un izķidāt to visu. Ir tikai 1 problēma, ka ne pārāk gribas to ķidāt un neba arī man atmiņa ir tik laba, lai atsauktu tajā visu, kas mani sacepināja (viņš gan perfekti tās lietas atceras), jo cenšos to izmest no savas galvas, kura tāpat ir nodarbināta ar daudzām jo daudzām lietām.
Aizvainojumu gan nav vērts turēt - pati zini (es arī bieži aizmirstu gan to, kas man pateikts, gan tas ko pati esmu izspērusi, jo sliktais vnk izdzēšanas no atmiņas...)
nu jā, ja tiešām sajūtos vainīga, arī pārsvarā atvainojos.. Varbūt problēma rodas, ja cilvēks nesajūtas vainīgs (pašai arī bieži šķiet, ka otrs ņepatemu uz mani apvainojas). Vnk izvērtē - ja nevēlies ar viņu komunicēt, tad tā arī pasakai, lai meklē kādu, kas atbilst viņa pieredzes&prāta vai kā nu tur līmenim...
Nav tā, ka viņš uzskata mani par kaut ko zemu, bet mīl strīdēties, pie tam muļķīgi un lai vai kāds viedoklis viņam arī nebūtu, pat, ja subjektīvs, pat, ja radies tīri no interneta materiāliem, bet realitātē nav izbaudīts, uzskata, ka tas ir absoluti pareizs.
Nezinu, esmu dilemmas priekšā. Nekas nebūs vairs tā, kā bija, man ir pavisam cita attieksme pret viņu. Mna nav vairs to sajūtu, jau sen, vēl pirms strīda biju jau nogurusi no viņa. Bet kaut kāda mana daļa vēl ilgojas.
Es parasti atceros, ko pati speru laukā, bet no atmiņas izdzēšas man pateiktais. Tomēr tas nekur nepazūd, man paliek priekšstats un emocijas, jo pateitkais bez sekām nepaliek. Tas ir atstājis dziļas gropes... Tāpat kā naglas atstāj caurumus dēlī, kaut izņemtas no tā. Un nespēju izturēties pret cilvēku ar to pašu patosu, ar ko agrāk.
Un sāp tas, ka viņš pat neapzinās to sviestu, ko sarunā, laikam liekas normāli viņam. Bet, ja es pat izlemtu sākt ķidāt, tad es būtu sliktā. Un to viņš prot pavērst tā ļoti viltīgi, ļoti smalki viņš tevi (tb mani) ieliktu tādā rāmītī ar tādu birku. Un neko Tu viņam pateikt nevarētu, visi tavi vārdi pret viņa vārdiem. Nē, viņš nav slikts, ļauns via vēl kāds. Vienkārši viņam ir ļoti liels EGO. A strīdēties man nepatīk.
Un nepatīk cilvēki, kas izliekas par labākiem kā patiesībā.
Sarežģīti...