Magnesia

Cilvēks gudrs, tomēr pārvērtē sevi. Un tā nemitīgā visa kritizēšana apkārt, nolikšana - ka tie slikti, tie dumji, tie idioti, tie tādi un šitādi, tie maitas utt. mani nogurdina un liek distancēties. Jo lūk, viņš gan ir labs un perfekts. Un vispār - angļi ir laikam vislabākā nācija uz pasaules, visi pārējie ir kaut kādi ne tādi. Vienīgi par Pboro iedzīvotājiem viņš izteicies negatīvi.

Nav tā, ka viņš uzskata mani par kaut ko zemu, bet mīl strīdēties, pie tam muļķīgi un lai vai kāds viedoklis viņam arī nebūtu, pat, ja subjektīvs, pat, ja radies tīri no interneta materiāliem, bet realitātē nav izbaudīts, uzskata, ka tas ir absoluti pareizs.

Nezinu, esmu dilemmas priekšā. Nekas nebūs vairs tā, kā bija, man ir pavisam cita attieksme pret viņu. Mna nav vairs to sajūtu, jau sen, vēl pirms strīda biju jau nogurusi no viņa. Bet kaut kāda mana daļa vēl ilgojas.

Es parasti atceros, ko pati speru laukā, bet no atmiņas izdzēšas man pateiktais. Tomēr tas nekur nepazūd, man paliek priekšstats un emocijas, jo pateitkais bez sekām nepaliek. Tas ir atstājis dziļas gropes... Tāpat kā naglas atstāj caurumus dēlī, kaut izņemtas no tā. Un nespēju izturēties pret cilvēku ar to pašu patosu, ar ko agrāk.

Un sāp tas, ka viņš pat neapzinās to sviestu, ko sarunā, laikam liekas normāli viņam. Bet, ja es pat izlemtu sākt ķidāt, tad es būtu sliktā. Un to viņš prot pavērst tā ļoti viltīgi, ļoti smalki viņš tevi (tb mani) ieliktu tādā rāmītī ar tādu birku. Un neko Tu viņam pateikt nevarētu, visi tavi vārdi pret viņa vārdiem. Nē, viņš nav slikts, ļauns via vēl kāds. Vienkārši viņam ir ļoti liels EGO. A strīdēties man nepatīk.
Un nepatīk cilvēki, kas izliekas par labākiem kā patiesībā.

Sarežģīti...