Magnesia

Hmmjā, iespējams palaidi garām, kaut gan izteicos tā mazliet dūmakaini toreiz par to, jo negribējās tobrīd to publiskot, lai viss neizskatītos pārāk drūmi un negribējās lieki cepties vēl par to, jo katrreiz, kad par to dusmojos toreiz, tas mani ieveda galvassāpēs (traumas sekas).

Diezgan šerpi sastrīdējāmies. Bija mana vaina, tomēr tas izrietēja no stresa, ko ietekmēja arī viņš. Tomēr tas sviests, ko man nācās dzirdēt, ir vienkārši kaut kāds pilnīgs murgs ar manis apmelošanu tai skaitā.
Un tam visam klāt - viņa augstprātība, iedomība. Uzskata, ka viņš zina labāk pat par tādām tēmām, kas ir līdzvērtīgas tam, ka paziņotu, ka zina labāk, kādā krāsā man apenes. Un nevis vienkārši paziņo, bet strīdās pretī pamatīgi.

Un šobrīd viņš domā, ka, ja viņam tas viss ir sīkums, tad visiem tā ir un izturas bezmaz tā, it kā nekas nebūtu noticis un pat neaizdomājas, ka arī citiem (nevis tikai viņam) var būt aizvainojumi. Atškirībā no viņa es atvainojos par visiem aizvainojumiem, ko nodarīju viņam. Pēc tā likās, ka viņš bija svētlaimē. Taču viņš to nedarīja, jo laikam pat neapzinās... lai vai cik gudrs viņš ira...
Viņš sevi uzskata par perfektu.

Tas bija 3. smagais šī gada sākuma notikums, kuram laika vienīgais risinājums būtu izteikt viņam visas savas dusmas un izķidāt to visu. Ir tikai 1 problēma, ka ne pārāk gribas to ķidāt un neba arī man atmiņa ir tik laba, lai atsauktu tajā visu, kas mani sacepināja (viņš gan perfekti tās lietas atceras), jo cenšos to izmest no savas galvas, kura tāpat ir nodarbināta ar daudzām jo daudzām lietām.