Magnesia

VOt nezinu, ko iesākt...
Biju domājusi ņemt flexi stundas uz visām 8 piektdienas stundām (man 23 ir pieejamas līdz oktobrim), jo gribu atpūsties, esmu ritkīgi nogurusi šonedēļ.
Bet... šodien menedžeris man iesvieda ar vienu "bet".

Tas "bet" ir tas, ka mana toreizējā skarbā saruna ar viņu ir vainagojusies tamajā, ka viņš sapulcē viņa menedžerim Maikam (kurš piedalījās tārgetu celšanas lēmumā) pateicis, ka cilvēki ir izbesījušies un aizkaitināti par noti[e]košo.
Tas rezultējās tajā, ka rīt tas Maiks sēdēšot pie galda (nē, dibenu piecelt un pastiagāt riņķī un aptaujāt cilvēkus viņam ir slabo, so - šitas jāuzskata par cēlsidrīgu žestu?) un visi, kam nebūs slinkums, varēs iet pie viņa un izteikt visas pretenzijas un runāt. Nav pārliecības, ka no tā būs milzīga jēga. It īpaši, ja sarunai būs jānotiek vietā, kas nav nodalīta no tīm līdiem utml citiem kolēģiem. Nav pārliecības, ka tas dos rezultātu, kaut mēģināt varbūt ir vērts. Principā tas būtu ieguldījums ne manis pašas labā, bet tur palicēju labā. Sabiedrības labā. Principā jau, manuprāt, viņam vajadzētu pieņemt cilvēkus uz sarunu jebkurā laikā, nevis vienā konkrētā, speciālā dienā. Šodien arī sēdēja pie tā galda... Bet nu vismaz virzība ir notikusi tāda, ka menedžeris sācis cilāt šo tēmu mūsu, vienkāršo darbinieku neapmierinātības vadīts. Vot tā ir - ja neprotestēsi, tad tevi arī mīdīs kājām un izrīkosies kā ar marioneti. Un "augša" domās - ja jau neprotestē, tad jau viss ok, visiem labi, varam darīt, ko gribam ar viņiem. Kamēr klusēsi, tikmēr nekāda virzība arī nenotiks! Duadzi diemžēl ir ar tādu domāšanu - savā starpā šūmējas un šuasminās, bet, kad ir iespēja kaut ko mainīt uz šīs planētas, tad "ko nu es... es jau tikai... Man jau nav... " Ekskūži aiz ekskūžiem.

Šodien uzzināju, ka vēl 4 citi permanentie vasarā taisās iet prom no turienes.

Tiešām nezinu, ko iesākt ar rītdienu, jo man ļoti vajag atpūsties. Organisms brēc pēc atpūtas. Varētu jau rīt aiziet, nomocīt un ar pirmdienu sākt "slimot"?