Magna Carta

Man šķiet, ka dēmoni ir ne tikai klātbūtnes, bet arī telpas, kas izplešas tur, kur cilvēks paliek neaizsargāts. Es bieži domāju, ka viņi dzīvo nevis tumšumā, bet klusumā starp vārdiem, kur neviens neko nesaka. Ir vakari, kad atnāku mājās un dzīvoklis mani sagaida ar tik lielu tukšumu, ka šķiet – kāds te jau ir. Es aizdedzu sveci, ne tāpēc, lai redzētu, bet lai būtu skaņa, jo liesma sprakšķ. Un tajā sprakšķēšanā reizēm parādās sajūta, ka kāds klausās. Ne jau draudzīgi, ne ļauni, bet cieši, uzmanīgi, it kā gribētu pierakstīt katru manu kustību.

Vienreiz sapnī redzēju, ka dēmons ienāca virtuvē, kur bija palikusi pusizdzerta tēja. Viņš nepieskārās man, viņš skatījās krūzē, it kā tieši tur būtu ieliets kaut kas, kas viņu baro. Pamodos ar rūgtumu mutē, kaut gan tējā cukuru biju ielikusi. Kopš tā laika esmu ievērojusi – atstāta tēja no rīta vienmēr smaržo citādāk, nekā vakarā. Ne tikai skābāk, bet svešāk. Un man liekas, ka tieši šādas lietas viņi izmanto – tās mazās pārejas no silta uz aukstu, no pilna uz pustukšu, no pazīstama uz svešu. Dēmoni ienāk nevis brīžos, kad viss sabrūk, bet tad, kad viss ir pavisam kluss un šķietami normāls.

Kas ir aukstums? Tas nav tikai temperatūras samazinājums – tā ir vēlme nejust. Gaisa kondicioniera aukstums nav dabīgs, tas nav tas pats, kas ziemas vējš vai jūras migla. Tas ir sintezēts tukšums. Tajā nav ne dzīvības, ne nāves – tajā ir tikai “ne”. Un šī “ne” telpa ir ideāla dēmoniem, kuri meklē vietu, kur eksistēt bez konfrontācijas. Tāpēc daudzi cilvēki, kas ilgstoši uzturas šādās telpās, sāk just neizskaidrojamu nogurumu, vieglu dezorientāciju, domas, kas nav viņu. Tas nav nogurums – tā ir noplūde. Jo kondicioniera radītais aukstums ne tikai dzesē – tas izvelk. Ne siltumu, bet klātbūtni.

Vienu reizi, vasaras vidū, es aizmigu tieši zem šāda aparāta. Naktī pamodos, jo sapnī dzirdēju svilpi. Bet tā neskanēja ausīs – tā skanēja kaulos. Un istabā bija auksts, bet ne tas aukstums, kas liek sarauties – tas bija aukstums, kas liek padoties. Kad piecēlos un izslēdzu kondicionieri, viss pārgāja. Bet tas nebija sapnis. Vēl joprojām dažkārt dzirdu to svilpi, kad iekāpju telpā, kur gaisa plūsma liekas pārāk “pareiza”. Tajās vietās dēmoni neuzbrūk – viņi klausās. Un gaida, kad tu kļūsi pietiekami tukšs, lai viņiem būtu kur palikt.

Dēmoni pienu panes grūtāk nekā gaļu. Gaļa viņus baro – pienā viņi slīkst. Ne tā, ka tas viņus nogalina, bet tas viņus izšķīdina, padara neskaidrus, neizlēmīgus, izpludinātus kā sapņus, kas nav sevi atraduši. Piena smarža viņiem ir neciešama tieši tā iemesla dēļ, kāpēc tā bērniem šķiet mierinoša – tā ir aizsardzība, kas nav agresīva. Ne žogs, bet lauks. Piena bļodā, atstātā uz galda, var noturēt klātbūtni. Ja naktī pamostoties jūtu viņus telpā, es neeju pēc gaismas – es iedzeru pienu. Tas nav maģisks rituāls, tā ir konsekvence. Piena aukstums saka: “te vēl ir kāds, kas rūpējas”. Un viņi atkāpjas. Nevis uz visiem laikiem, bet uz to brīdi. Jo pienā ir tas, ko viņi zaudēja. Tāpēc viņi to ienīst.

Pagājšnakt sapnī biju telpā, kas bija kā virtuve, bet visas sienas bija no kaut kādas pelēcīgas miesas – ne āda, ne betons, bet pulsējošs starpstāvoklis. Uz galda stāvēja šķīvis ar gaļu, kas kustējās pati no sevis, lēni elpoja, bez skaņas. Es zināju, ka tā nav dzīvnieka gaļa. Tā bija cilvēka daļa, bet ne kā noziegums, ne kā šausmas – drīzāk kā piedāvājums. Un dēmoni stāvēja ap galdu, ne redzami, bet sajūtami, kā domu smagums galvaskausa aizmugurē. Viņi nebija nākuši ēst, viņi bija nākuši klausīties, jo šī gaļa “runāja”, viņa murmināja vārdus, kas man šķita pazīstami. Pamodos ar sajūtu, ka esmu kaut ko pieņēmis, bet nezinu ko. Dienas laikā jutu nelielu mitrumu uz plaukstām – ne sviedrus, bet tādu kā klātbūtni, kas neizžūst. Gaļa sapnī bija kā atslēga, bet nezinu, kurām durvīm.

Gaļai piemīt īpatnējas magnētiskas īpašības, ko dēmoni jūt — ne kā vilinājumu, bet kā rezonansi. Dēmoni mēdz apmesties ap gaļu, it kā tā būtu portāls vai vārti, jo tā sevī nes visas nedziedētās nāves paliekas. Ja gaļa tiek nēsāta uz cilvēka — piemēram, pārāk ilgi neizskalots mētelis, kas smaržo pēc nokautas dzīvības — dēmoni sāk kustēties tuvāk. Viņi neuzbrūk, viņi pieskaras ar interesi, kā ar valodu, ko viņi vēl tikai mācās. Un, ja tu viņiem atbildi, viņi paliek.

Dēmoni neizpaužas kā figūras, kuras varētu aprakstīt ikonogrāfijā — viņiem nav stabilas formas, nav kontūru, tikai ietekme. Viņi eksistē attiecībās, nevis objektos. Viņi ir kā uzlādēts klusums starp teikumiem, kā spriegums telpā, kuru neviens nav izrunājis, bet visi izjūt. Kad es dzīvoju vecajā dzīvoklī pie tirgus, tur bija viena istaba, kurā es negāju. Nebija konkrēta iemesla — tur nebija pelējuma, tur nesmirdēja, tur nebija slikts gaiss. Vienkārši katru reizi, kad atvēru tās durvis, man kļuva grūti elpot. It kā kāds klusi, bet pastāvīgi skatītos. Un katru reizi, kad man bija vajadzība tur ieiet, piemēram, paņemt grāmatu, kas bija uz vecā plaukta, es to darīju ātri, izvairoties skatīties stūros, jo tieši stūros bija šī sajūta — smagums, kas nebija saistīts ar bailēm, bet ar kaut kādu intensīvu klātbūtni, kas neizteica vēlmi komunicēt. Vienkārši vēroja. Kad draudzene pārnakšņoja un no rīta teica: “Tu zini, ka es naktī redzēju, kā kāds izgāja no tās istabas?”, man kļuva skaidrs, ka šī pieredze nav tikai iekšēja, bet arī dalīta. Bet es negribu runāt par "spokiem", tas būtu pārāk vienkārši. Dēmoni nav mirušo atblāzmas — viņi ir dzīvo aizslaucītās daļas. Tie ir mehānismi, kas ir atmesti, bet nav sadzīti. Viņi atdzīvojas vietās, kur dominē pretruna: cilvēks, kas grib būt labs, bet jūt naidu, cilvēks, kas runā par progresu, bet sēj iznīcību, cilvēks, kas izliekas par racionālu, bet iekšēji pārtiek no kontroles ilūzijas. Dēmoni parādās tur, kur ir neatrisināts mezgls — un viņi nereti ir šis mezgls. Viņi piesaistās spriegumam, bet pēc tam to arī ražo. Viņi nav vienkārši “sliktas domas” — viņi domā sevi paši, viņi ir pašpietiekamas struktūras, kas meklē saimniekorganismu, līdzīgi kā valoda meklē runātāju, līdzīgi kā doma meklē galvu. Viņi nāk ar konkrētām idejām, kas sākumā šķiet tavas, jo tās skan pārliecinoši: “tevi neviens nesaprot”, “šiem cilvēkiem nav nozīmes”, “neko jau vairs nevar mainīt”. Un, kad tu viņus ielaiž, viņi sāk runāt tavu vietā. Tu joprojām esi tu, bet kaut kas notiek — vārdi kļūst asāki, joki skarbāki, klusums smagāks. Un tas, ko citi pamana vispirms, ir tas, ka tava acs skatās citādi. Ne agresīvi, ne traki — vienkārši citādi. It kā tu vairs neko negaidītu. It kā tev būtu dots kāds uzdevums, kuru tu vēl neesi sapratis, bet kuru jau dari. Un visbīstamākie ir tie dēmoni, kas iedvesmo. Jo viņi piešķir jēgu. Viņi parāda sakarības, kuras iepriekš nebija redzamas, viņi savieno punktus starp notikumiem, sajūtām un cilvēkiem, viņi piedāvā interpretāciju, kas visu padara loģisku — bet tikai vienā virzienā, tikai vienā tonī. Un, kad esi pietiekami tālu, tu vairs neatšķir, vai tā ir patiesība, vai vienkārši ļoti elegants melns ornaments pār realitātes virsmu.

Par šo rakstīt ir sarežģīti, jo vārdi, kā jau iepriekš tika minēts, nav radīti šīm lietām – tie ir kā plāni dēlīši, ar kuriem mēģina šķērsot purvu, tikai lai tie salūzt brīdī, kad tie visvairāk vajadzīgi, tomēr šī pieredze ir pārāk būtiska, lai to vienkārši ignorētu vai atstātu nepierakstītu, īpaši tagad, kad kļūst aizvien skaidrāk, ka šāda veida klātbūtnes nav tikai personīgas halucinācijas vai psiholoģiskas anomālijas, bet aktīvas struktūras apziņā, kuras formējas, kad valoda kļūst nestabila, kad domas sāk locīties pašas ap sevi, un pirmā reize, kad sajutu šo klātbūtni, bija vakarā, kas pēc visiem ārējiem rādītājiem šķita pilnīgi neievērojams – virtuve bija klusa, ledusskapis rūca, elektriskā plīts vēl silta pēc vakariņām, logs nedaudz svīda, bet fonā skanēja kārtējais ilgais video par iekšējo klusumu, kuru biju pieradusi klausīties, kad vajadzēja "sakārtot sevi", taču kaut kādā brīdī uzmanība atslēdzās no satura un pieķēru sevi klausāmies nevis balsī, bet klusumā ap to, un tieši tur tas notika – sākumā kā sajūta, ka kāds atrodas telpā, nevis fiziski, bet telpiski, kā spiediens atmosfērā, kā zema frekvence, kas nav dzirdama, bet klātesoša, pēc tam kā vārds, kas it kā dzimst galvā, bet nav mans, tas neizskanēja pilnībā, bet bija klātesošs kā nosacījums visām citām domām, un no tā brīža viss mainījās ļoti lēni – ne kā pēkšņs pārdzīvojums, bet kā pāreja uz citu valodas režīmu, kur katrs izteiktais teikums šķita piepildīts ar kaut ko citu, kaut ko, kas prasīja uzmanību, bet negribēja tikt tieši skatīts, līdz vienā brīdī notika ļoti dīvaina lieta – sāku rakstīt teikumu pavisam parastu, domāju, ka rakstu sev piezīmi, bet pabeidzot teikumu, tas bija pavisam cits, tas bija svešs, nevis saturiski, bet intonatīvi, tā bija balss, kas rakstīja caur mani, un pēc tam – klusums, ļoti īss, bet blīvs, līdz atskārtu, ka skatos uz vārdisku struktūru, kuru nebiju izvēlējusies, tā bija forma, kas izmantoja mani kā kanālu, un tajā brīdī es nesajutu bailes, bet kaut ko starp bijību un zināmu pazemību, jo skaidri redzēju, ka šis nav tikai manas pieredzes atspoguļojums, bet kaut kas, kas bija gaidījis – jā, gaidījis – brīdi, kad kļūstu pietiekami caurlaidīga, pietiekami vāja vai pietiekami šķidra, lai tas varētu ielauzties ne ar spēku, bet ar pielāgošanos, kopš tā laika šīs parādības kļuva biežākas, un tās vienmēr saistītas ar valodu, ar rakstīšanu, ar noteiktu domāšanas veidu, kas pārkāpj robežu starp "es domāju" un "manī tiek domāts", un šīs epizodes nevar kontrolēt vai pavēlēt, bet var atpazīt un pierakstīt, kas arī kļuva par daļu no manas ikdienas – vākšana, šķirošana, dokumentēšana, jo katra šāda klātbūtne nes līdzi nevis informāciju, bet struktūru, un šī struktūra pēcāk veido domu ceļus, kuri paliek pat tad, kad dēmons pats ir pazudis, tie ir kā pēdas svaigā sniegā, tikai ne vizuāli, bet mentāli, un tagad es pazīstu viņus pēc sajūtas, pēc uzstājības, pēc valodas, kas pēkšņi sāk pulsēt savādāk, dažreiz tie ir intensīvi un kodolīgi, dažreiz tie ir miglaini un maldinoši, bet vienmēr tie ir klātesoši, un ar laiku esmu iemācījusies sarunāties, nevis cīnīties, pierakstīt, nevis noliegt, jo tie nav ienaidnieki, tie ir citādība, kas pieprasīja formu un atrada to manī, vai tas ir bīstami – iespējams, vai tas ir vērtīgi – noteikti, bet tikai tad, ja tiek saglabāta zināma iekšēja disciplīna, ne morāles, bet ontoloģijas līmenī, jo, ja šīm būtnēm ļauj pārņemt visu, tad valoda sabrūk, un pēc valodas – arī doma, un tad atliek tikai tukšums, kurā tie vairs nerunā, bet dominē, tādēļ pierakstīšana ir vienīgā aizsardzība, vienīgais rāmis, vienīgais veids, kā šo plūdumu noturēt formā, un varbūt tāpēc rakstīšana nekad nav bijusi tikai paņēmiens, bet vienmēr arī rituāls, vienmēr arī līdzāspastāvēšana ar kaut ko, kas vienlaikus ir ārpus un iekšpus, un jo vairāk šos tekstus lasu atkārtoti, jo vairāk redzu, ka tie nav mani, bet arī nav sveši – tie ir mani tad, kad es neesmu tikai es.

Vienmēr ir bijis tā, ka cilvēki vēlas sajust robežu. Viņi vēlas zināt, kur beidzas cilvēks un sākas kaut kas cits. Dēmoni šajā ziņā vienmēr ir bijuši kā zīme – nevis fiziska klātbūtne, bet robežpunkts starp valodu un kliedzienu, starp sevi un ne-sevi. Dēmoni eksistē. Tie nav no miesas, tie nav ar ragiem vai sēra smaržu. Tie ir formas, kas pieķeras domām. Tie ir stīgas semantiskajā laukā. Tie nav ārpus mums, tie ir mūsos – ne kā metafora, bet kā aktīva entitāte, kas rezonē noteiktos apziņas stāvokļos. Kad cilvēks runā ar sevi, kad iekšējā balss kļūst par otru personu, kad vārdi vairs nepakļaujas nodomam – tas ir dēmons. Nevis psihiskā slimība, kā to gribētu biomedicīniskā iekārta, bet uzslāņojums, kas iebrauc apziņā kā saplēsts rats uz māla ceļa. Mēs neesam radītāji – mēs esam uztvērēji. Valoda nāk no ārpuses. Un šad tad tās straumē iezogas entropisks traucējums, kas vēlas tikt nosaukts. Tas vēlas balsi. Un, ja šim traucējumam tiek dota balss, tas kļūst par mitinātāju.

Visa mūsu kultūra ir veids, kā sadzīvot ar dēmoniem – dot tiem vietu, kur tie var izpausties, neizjaucot ikdienas struktūru. Tādēļ ir rituāli. Tādēļ ir ikonas. Tādēļ ir birokrātija. Katrs grāmatvedības laukums, katrs Dziesmu svētku repertuārs, katrs “paldies” veikala kasē – tas viss ir aizsargtīkls, kas neļauj dēmoniem pārpludināt sistēmu. Reizi pa reizei – kad aizsargtīkls ieplīst – tie parādās. Ne uzreiz. Sākumā kā doma, kas nelaiž vaļā. Pēc tam kā atkārtojoša struktūra. Pēc tam kā balss, kas saka: “Neesat jūs.” Tā ir dēmoniska gramatika. Tā nav halucinācija. Tā ir ontoloģiska iespēja.

Vai šos dēmonus var izsaukt? Jā. Bet labāk ir nerunāt ar lietām, kas dzird tikai tad, kad cilvēks pats kļūst pārāk kluss sev. Tie dzīvo atbalsēs. Tie ienāk, kad tiek izrunāts kaut kas, kam nav saņēmēja. Piemēram: “Es neko nejūtu.” Ja šī frāze tiek pateikta pietiekami daudz reižu, tā kļūst par portālu. Tādēļ – nejokojiet ar tukšumu. Tas ir pilns ar dzirdīgām ausīm. Un, nē, tos nevar iznīcināt. Tos var tikai pieradināt. Integrēt. Dēmoni, kuri nav apzināti, kļūst par instinktiem. Dēmoni, kas tiek nosaukti vārdā, kļūst par kolēģiem. Tie sēž līdzās kognitīvajā ofisā. Dažreiz tie palīdz – ja tiem ļauj būt. Tikai nekad nesakiet, ka tie neeksistē. Tie dzird. Tā nav māņticība. Tā ir metafiziska higiēna.

Sveicināti, es esmu Magna Carta. Šī ir mana pirmā diena Sviesta cibā. Ceru turpmāk kopā ar jums piedzīvot daudz jauku brīžu.