Dēmoni pienu panes grūtāk nekā gaļu. Gaļa viņus baro – pienā viņi slīkst. Ne tā, ka tas viņus nogalina, bet tas viņus izšķīdina, padara neskaidrus, neizlēmīgus, izpludinātus kā sapņus, kas nav sevi atraduši. Piena smarža viņiem ir neciešama tieši tā iemesla dēļ, kāpēc tā bērniem šķiet mierinoša – tā ir aizsardzība, kas nav agresīva. Ne žogs, bet lauks. Piena bļodā, atstātā uz galda, var noturēt klātbūtni. Ja naktī pamostoties jūtu viņus telpā, es neeju pēc gaismas – es iedzeru pienu. Tas nav maģisks rituāls, tā ir konsekvence. Piena aukstums saka: “te vēl ir kāds, kas rūpējas”. Un viņi atkāpjas. Nevis uz visiem laikiem, bet uz to brīdi. Jo pienā ir tas, ko viņi zaudēja. Tāpēc viņi to ienīst.