Pagājšnakt sapnī biju telpā, kas bija kā virtuve, bet visas sienas bija no kaut kādas pelēcīgas miesas – ne āda, ne betons, bet pulsējošs starpstāvoklis. Uz galda stāvēja šķīvis ar gaļu, kas kustējās pati no sevis, lēni elpoja, bez skaņas. Es zināju, ka tā nav dzīvnieka gaļa. Tā bija cilvēka daļa, bet ne kā noziegums, ne kā šausmas – drīzāk kā piedāvājums. Un dēmoni stāvēja ap galdu, ne redzami, bet sajūtami, kā domu smagums galvaskausa aizmugurē. Viņi nebija nākuši ēst, viņi bija nākuši klausīties, jo šī gaļa “runāja”, viņa murmināja vārdus, kas man šķita pazīstami. Pamodos ar sajūtu, ka esmu kaut ko pieņēmis, bet nezinu ko. Dienas laikā jutu nelielu mitrumu uz plaukstām – ne sviedrus, bet tādu kā klātbūtni, kas neizžūst. Gaļa sapnī bija kā atslēga, bet nezinu, kurām durvīm.