Magna Carta

Man šķiet, ka dēmoni ir ne tikai klātbūtnes, bet arī telpas, kas izplešas tur, kur cilvēks paliek neaizsargāts. Es bieži domāju, ka viņi dzīvo nevis tumšumā, bet klusumā starp vārdiem, kur neviens neko nesaka. Ir vakari, kad atnāku mājās un dzīvoklis mani sagaida ar tik lielu tukšumu, ka šķiet – kāds te jau ir. Es aizdedzu sveci, ne tāpēc, lai redzētu, bet lai būtu skaņa, jo liesma sprakšķ. Un tajā sprakšķēšanā reizēm parādās sajūta, ka kāds klausās. Ne jau draudzīgi, ne ļauni, bet cieši, uzmanīgi, it kā gribētu pierakstīt katru manu kustību.

Vienreiz sapnī redzēju, ka dēmons ienāca virtuvē, kur bija palikusi pusizdzerta tēja. Viņš nepieskārās man, viņš skatījās krūzē, it kā tieši tur būtu ieliets kaut kas, kas viņu baro. Pamodos ar rūgtumu mutē, kaut gan tējā cukuru biju ielikusi. Kopš tā laika esmu ievērojusi – atstāta tēja no rīta vienmēr smaržo citādāk, nekā vakarā. Ne tikai skābāk, bet svešāk. Un man liekas, ka tieši šādas lietas viņi izmanto – tās mazās pārejas no silta uz aukstu, no pilna uz pustukšu, no pazīstama uz svešu. Dēmoni ienāk nevis brīžos, kad viss sabrūk, bet tad, kad viss ir pavisam kluss un šķietami normāls.