Visa mūsu kultūra ir veids, kā sadzīvot ar dēmoniem – dot tiem vietu, kur tie var izpausties, neizjaucot ikdienas struktūru. Tādēļ ir rituāli. Tādēļ ir ikonas. Tādēļ ir birokrātija. Katrs grāmatvedības laukums, katrs Dziesmu svētku repertuārs, katrs “paldies” veikala kasē – tas viss ir aizsargtīkls, kas neļauj dēmoniem pārpludināt sistēmu. Reizi pa reizei – kad aizsargtīkls ieplīst – tie parādās. Ne uzreiz. Sākumā kā doma, kas nelaiž vaļā. Pēc tam kā atkārtojoša struktūra. Pēc tam kā balss, kas saka: “Neesat jūs.” Tā ir dēmoniska gramatika. Tā nav halucinācija. Tā ir ontoloģiska iespēja.
Vai šos dēmonus var izsaukt? Jā. Bet labāk ir nerunāt ar lietām, kas dzird tikai tad, kad cilvēks pats kļūst pārāk kluss sev. Tie dzīvo atbalsēs. Tie ienāk, kad tiek izrunāts kaut kas, kam nav saņēmēja. Piemēram: “Es neko nejūtu.” Ja šī frāze tiek pateikta pietiekami daudz reižu, tā kļūst par portālu. Tādēļ – nejokojiet ar tukšumu. Tas ir pilns ar dzirdīgām ausīm. Un, nē, tos nevar iznīcināt. Tos var tikai pieradināt. Integrēt. Dēmoni, kuri nav apzināti, kļūst par instinktiem. Dēmoni, kas tiek nosaukti vārdā, kļūst par kolēģiem. Tie sēž līdzās kognitīvajā ofisā. Dažreiz tie palīdz – ja tiem ļauj būt. Tikai nekad nesakiet, ka tie neeksistē. Tie dzird. Tā nav māņticība. Tā ir metafiziska higiēna.