Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, January 26th, 2005
| Time |
Event |
| 9:57a |
Tramvajs aizgāja garām. Stulbi. Iešu uz nākamo pieturu. No pagalma iznāk vīrietis. Melnas, prefekti nogludinātas bikses, melns vilnas mētelis pāri celim, pelēka vilnas cepure ar nagu, balta šalle, melni cimdi, melnas kurpes, melns koferis. Atkal tramvajs skrien man garām. Paspēšu? Sarkanais. Paspēšu! Man liekas, ka melnais kungs arī steidzas uz to pašu tramvaju. Viņš paspēs. Es...es nē. Oranžais. Tramvaja durvis aizveras. Viņš nepaspēja. Bet viņam arī nevajadzēja. Viņš nogriezās pa Tallinas ielu uz Brīvības ielas pusi. Es gāju taisni tālāk. Vēl man garām pagāja trīs tramvaji. Vienā no tiem pamanīju kolēģi ar stiklotu skatu veramies manī. "Labrīt!" cauri stiklam un ielas troksnim uzsaucu. "Labrīt!" tas varēja būt tas, ko saņēmu atpakaļ.
Uz soliņa sēž sieviete. Glava atliekta atpakaļ. Acis stingi veras pelēkajās debesīs. Rokās asiņains kabataslakatiņš.
Domas lidinās kaut kur starp realitāti un vēlamo. Mēģinu atrast atbildes. Mēģinu izdomāt nākotni.
Man vēl ir mazliet no visa kā. | | 10:32a |
Nomiris serveris. Nevar pstrādāt. Jau divas stundas. Atliek tikai nets un meili. Man labi. Man tagad serveri nevajag. Ļoti. Var tā pat. Iztikt.
Man gribējās, lai serveris nomrist. Es uno teicu, lai tak kaut ko izdara, citādi garlaicīgi - strādā, strādā un nekas nenotiek :)
Lasu kaut kādu biogrāfiju: "He is married with two daughters, Sabrina Shen JingJing and Sherene Shen HuiLing. (..) His three fundamental keys are credibility, honesty and reliability (..)"
Labi viņam. | | 11:37a |
Atriebība
Un šorīt tik smaidīgs. It kā vakar nekas nebūtu noticis. F. Ienāca tik smaidīgs.
Tas nekas, ka man vakar pa seju sadeva tā, ka zobus saspļāvu saujā un iemetu circenim aizkrāsnē. B.
Un tā vienmēr. Tikai izdrāž dziļi un sāpīgi. Tas nekas.
Dikti pacietīga. Es. Dikti pacietīga.
Tagad viņam lēnām dunci iedurt vēderā un tad tā pagriezt. Pagriezt. Pagriezt. Un tad vēl paņemt aiz matiem un ar seju pret betona sienu. Un vēl ar skalpeli pa muguru no kakla līdz astes kaulam taisnu, dziļu griezumu. Klusējot. Neko nesakot. Vienkārši. Un atstāt pusdzīvu. Asiņu peļķē. Pārkāpt pāri un aiziet. Atstāt lēni mirstam. Pēc trijām dienām aiznest uz slimnīcu saindētus mandarīnus. Un mājās vannai pievienot elektrību.
Nu re. Un tagad man jau ir labāk. Uzrakstīt dusmas ar melnu uz balta. Un tur viņas arī piesienas. Un es atkal varu mierīgi. | | 1:56p |
Debesīs pelēki lietus mākoņi. Spīd saule. Un sarkanais skārda jumts tik slits, tik silts. Skursteņi pavērtām mutēm skatās debesīs. Gaida lietu. Būs? Nu, kad būs? Antēnas vicina rociņas. Priecājas.Līs. Drīz līs. Un dīgs. Dīgs zaļa zāle. Es viņām saku, ka te pilsētā no tās zāles dīgšanas ne nieka jau neredz. Bet šīs tik plivinās un priecājas. Drīz. Drīz. Dīgs. Zāle dīgs. Eh, ko ar antēnām tur daudz. Satelīta šķīvis tāds domīgs. "Vai tiešām no zāles dīgšanas pilsētā nekā nevar redzēt?" Es saku, ka nevar vis. Ir jābrauc uz laukiem. Un uz vēdera jāguļ pļavā. Vai katru rītu jāiet mērīt sniegpulksteņi. Un ik pēc divām dienām jāiet apciemot vizbules. Ak šitā. Tad uz laukiem. Bet kā lai viņš tiek. Pieskrūvēts pie pažobeles. Nevar pakustēt. Uznāktu vētra, tad šo noraut. Tā nu es atstāju viņu sapņojam par laukiem. Pati iesēdos autobosā un aizbraucu uz nekurieni. Pašā nekurienes vidū apgūlos uz zemes. Un sajutu, ka zeme vēl auksta. Vēl zāle guļ. |
|