Dzīve

šodien atbraucu uz Rīgu un Jānis mani uzreiz uzsēdināja uz svariem. pēc rezultātiem nozīmēja, ka tagad man sekos uzbarošanās vīkends, kad divas dienas mani barošot kā zosi uz nokaušanu. :)
bet es domāju, ka tas tāpēc, ka alkoholu ta vairs nelietoju tik daudz kā kādreiz un alu vispār neesmu dzērusi ui ku sen!

Šonedēļ apbrīnojami sokas darbi. Neskatoties uz to, ka pēdējo 48 h laikā esmu gulējusi kādas 8-10, izskatās, ka drīz vairs nebūšu visu iekavējusi, bet tikusi līdzi darbu ritumam.
šodien manā kontā starpkultūru komunikācijas darbs, nobeigts Jauno mediju un politikas kurss jeb circeņblogs, kā arī atrisinātas visas organizatoriskās neskaidrības ar Jauno Pētnieku skolu, kurai arī nu jau ir gatavi plakāti un nosūtīti uz skolu. Tāda sajūta, ka 3x3 tonnu smags akmenis novēlies no manas sirds. līdz ar to šonakt laikam esmu pelnījusi labu filmu, tēju un miegu, lai pēc tam celtos vēl pēdējām divām hard core dienām, un tad jau laikam mūsu ViA tjip neesošā sesija (bet man šogad seši kursi beidzās divu nedēļu laikā - tādēļ uzskatu, ka tā pati sesija, tikai bez sagatavošanās laika un mēnesi ātrāk kā citviet) būs praktiski pārdzīvota. Heh, un ātri vien pienāks pēdējā lekcija bakalaura studiju laikā un daži mēneši, lai uzrakstītu BD

Starp citu, vēl viena aktualitāte - jau divas nedēļas esmu sākusi aktīvi meklēt dzīvesvietu un cerams, ka jau pēc svētkiem varēšu sevi saukt par rīdzinieci un beidzot iekārtot riktīgus apartamentus kopīgi ar mīļo! :)
Bet ar meklēšanu iet interesanti, to es citreiz pastāstīšu, kad tik ļoti miegs nenāks!

šodien ir tāds noskaņojums, ka gribētos atbrīvoties no savām daudzajām mantām. Sapratu arī, ka liela daļa no tām man nekad nebūs vajadzīgas. BET - protams, latvieša žēlums - negribas gluži visu mest ārā.
Tagad prātoju par to, vai ir kaut kur vieta, kur var atstāt visādas mantas (drēbes, grāmatas, žurnāli u.c. niekus), un tad tās saņem citi, kam tās varbūt kādreiz noderētu?

Lūdzu, ļaujiet man ķerties pie empīriskās pētījuma daļas, nevis cīnīties ar teoriju!
Prieks knibinoties ap metodi un atklājot visādus interesantus pavērsienus, ko nebiju zinājusi, statistikas jomā, tiek pilnībā sabojāts, kad iedomājos, ka vēl mani gaida arī teorijas pārskats, kuram nespēju pieķerties

Pēdējā laikā vairāki cilvēki teikuši, ka lietu darīšana pēdējā brīdi nemaz neizklausoties pēc manis.
Laikam esmu sev labu tēlu izveidojusi, ka visiem šķiet, ka esmu centīga pēc velna :) .

Bet vispār jā, šodien atkal rinda pēdējā brīža lietu jāpadara!

Izskatās, ka pēc divu gadu pārtraukuma, es beidzot atkal iešu uz klubu. Redzēs, kas multiklubā mainījies :D
jācer tikai, ka neesmu aizmirsusi klubu kultūru, lai spētu iejusties.
Bet nu - ir tač ceturtdiena!

Pasēdējām ar mīļo šodien pie vīna, šokolādes un ūdenspīpes, pēc tam viņš devās uz korporāciju un atstāja mani ar vīnu, TED.com runām un sapņiem par nāktoni :)

Mana pēdējā laika aktuālākā tēma ir bērna audzināšana. Nē, jūs neesat neko nokavējuši - tas viss notiek studiju kursa ietvaros, kur bīdām ģimenes politikas lietas. Mans lauciņš - psiholoģiskie aspekti par bērna nepieciešamību pavadīt laiku ar vecākiem + vieglie rakstiņi blogam - tā ir, ka vienīgais komunikācijas speciālists grupā, bet pārējie politologi.

Bet vispār rakstu, lai pateiktu, ka no vienas puses gribētos mazu bērneli, ko audzināt tā kā man šķiet pareizi, kā man gribās un pēc tam priecāties, kāds viņš labs un jauks. Principā ieslēdzas mūžīgais - nu, mani bērni jau gan tādi nebūs, kad redzi veikalā kārtējo pēc salduma/mantiņas utt. brēcošo bērneli.

Bet vispār forši, jā - patīkami mīļa tēma pēc pēdējā laika garlaicībām/sausajiem gabaliem

Ja septembrī vēl šad tad bija tāda atpūtas/vasaras sajūtas, tad šis, pirmais oktobra rīts, man ir atnācis ar nostaļģiju tās vispilnīgākajā izpratnē.
Man šķiet, ka ilgojos pēc pilnīgi visa, kas šobrīd nav šeit, 508. uz vietas, pēc visa, kam sāk pietrūkt laiks un galu galā - pēc siltajiem vasaras vakariem/rītiem, kad pamošanās teltī vai siena šķūnī no rīta nebūt nedraudēja ar nosalšanu, kā tas būtu šobrīd! :)

šodien piedzīvoju nekad neizjustas sajūtas saistībā ar auto. Bet stāsts sākas ar to, ka jau pirms pāris nedēļām mans tētis pēc vismaz pusgada meklējumiem nopirka žiguli, kuram ir ap 30+gadiem (nu, desmitgadi jaunāks par manu tēti jau nu ir ). Protams var skaidrot visādi, bet nu reālākasi/stereotipiskākais skaidrojums - pusmūža/identitātes krīze. Bet, stāsts nav par to, bet par mašīnu.
Vispār man ideja par tādu vāģi likās riktīgi stulba, līdz es šodien to mašīnu neieraudzīju..

Pirmais iespaids - nenormāli skaistas, ģeometriskas formas, taisnas līnijas, daudz un skaisti lukturi, UN sarkana, tik skaisti sarkana
Otrais iespaids - ak, mans dievs! Tai mašīnai ir sarkani, mīksti pūkaina materiāla sēdekļu pārvalki (oriģinālie tjip), un paskaties uz to ātrumu pārslēgu - sarkanas ādas apvalks, ak, mans dievs!
Trešais iespaids - durvis veras vaļā ar tik burvīgu knikšķi (plus jāpiemin kloķīši, skaisti, spīdīgi), sēžu blakussēdētāja vietā, lai mani pavizina + nedaudz nepatīk drošībasjostas

Un tad sākās - mani nedaudz pavizināja, bet atpakaļ, protams, nevarēju noturēties un sēdos pie stūres. Tik skaistu formu logu tīrītāju kloķīši, tuvo-tālo gaismu slēgi - slaidi un perfekti. stūre..vispār noelsos.. tāds mazs un elegants ātrumkloķis, bardačoks, kas veras uz augšu, durvju iekšējā odere no sarkanas ādas un vēl, un vēl..

+ es piekrītu, ka īsti veči brauc bez stūres pastiprinātāja!!! ar tik smalku stūrīti tas ir tāāds kaifs!

laikam varētu turpināt slavas dziesmu vēl, bet vispār es neko no mašīnām nesaprotu, bet šo vienu es laikam mīlēšu - izbraukt pa retam, bet lielākoties apbrīnot to nenormālo eleganci, kas ir tajā mašīnā (+pieļauju, ka blondīne saulesbrilēs un lakatā, kas plīvo pa žiguļa logu noteikti izskatās labāk un elegantāk par ierasti redzētajiem opapiem un suņiem tajos!)
p.s. un dekoratīvajos diskos var spoguļoties - burtiski! Tas noder, jo sānu spogulis izrādās, šāda modeļa žigulim ir tikai viens, šofera pusē, un blakussēdētāja saulessargā arī nav spoguļa)
p.p.s. vispār man mašīnas nebūt neinteresē, galvenais, lai ir viegli un ērti pārvietoties + neslāpst krustojumos + ir samēra nelielais, lai manis sabuktēto mašīnu skaits autostāvietās nedaudz mazinātos)

Neskatoties uz to, ka kopš esmu kopā ar mīļo, viņš ir bijis sākotnēji šad tad aizbraucis uz nedēļas nogali uz mājām, tad uz četriem mēnešiem uz Īslandi, tad es esmu vasarā divus mēnešus nodzīvojusi laukos, kur viņš atbrauc pie manis aptuveni reizi nedēļā, tik un tā - vēl aizvien skaitu laiku no dienas, kad atvadījāmies līdz dienai, kad atkal tiekamies.
šorīt atstāju mīļo guļam Rīgā, lai pati dotos uz Valmieru, tomēr jau parīt - ceturtdien - sagaidīšu viņu ciemos pie sevis.
Laiks pa vidu liekas nenozīmīgs un īss

Pēdējā laikā saskaros ar problēmu, ka nespēju atcerēties, ko nupat esmu gribējusi darīt. Vai varbūt precīzāk būtu - gatavjoties kaut ko darīt, ienāk prātā vēl citas domas un beigās par sākuma ideju jau esmu aizmirsusi.
Tā jau nekas, bet dažkārt traucē, kad attopos pēc stundas, bet nekas no nepieciešamā nav izdarīts.

Un, jā - man šodien brīvdiena, toties turpmākās trīs dienas rukāšu melnām mutēm (melnām smadzenēm laikam, ja runājam par ne-fizisku darbu - protams, ja nedēvējam taustiņklabināšanu par fizisku nodarbi).

tikko ļoti saskumu, jo sapratu, ka mana dzīve nebūs tik gara, lai izlasītu visas grāmatas, ko gribētu!

Esmu atkal atklājusi rosības priekus - pēc laiskās vasaras vajadzēja tikai trīs nedēļas un pāris motivējošus iemeslus - un here i am - čubinos ap darbiem un viss notiek!

semestris plānojas nedaudz saspringtāks kā iepriekšējie - bet kārtējo reizi varēs dzīvē pārbaudīt, ka, jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt

šorīt ārā drūms, bet vajadzētu saņemties aiziet līdz centram ar kājām

esmu ieņēmusi tuvāko dažu mēnešu standarta pozu - lotosa pozā, bet ar salīkušu muguru, klabinot taustiņus, ik pa laikam iemalkojot kādu dzērienu (tēju, kafiju, % - atkarībā no nedēļas dienas un diennakts laika)

p.s. esmu arī ievērojusi, ka kopš lielākoties izmantoju twitter, arī cibai vairs nesanāk garie ieraksti

ok, ir iestājies pilnīgs septembris - e-pasts nepārtraukti pilns ar meiliem!

mana jaunā mantra - esmu pašpietiekama un jūtos lieliski dzīvojoties vienatnē - un tas nekas, ka ņihuja lieliski nejūtos, ilgojos pēc mīļā un jau nevaru sagaidīt, kad braukšu uz Rīgu, lai viņu satiktu :D

bija iedvesma uzrakstīt kaut ko cibai, tikai pirms tam gribēju apskatīt jaunumus iekš twitter, kas mani, savukārt aizveda līdz Grēviņa blogam, tad atcerējos, ka jāpasaka māsai (viņa ir liela viņa fane), ka Lielais vakars cauri, bet Grēviņam ir blogs, lai neraud - piezvanīju, parunāju kādas 10 min, māsa pastāstīja par kādu savu čali, ko līdz ar to bija jāapskatās draugos.lv, apskatījos, ar čali kopīgie draugi man bija māsas draudzene, ko atcerējos, ka vajag uzaicināt draugos, tikai pirms tam vajadzēja nomainīt veco profila bildi, lai izskatos smukāka, tāpēc meklēju datorā ilgi vienu bildi (beigās pat caur search, jo nevarēju atrast), palaidu picasu, nedaudz uzlaboju bildi, ieliku draugos, tad noklausījos pēdējās divas dziesmas iepriekšminētajā blogā un tikko atcerējos, ka gribēju ierakstīt cibā, bet vairs nevaru atcerēties, ko!
p.s. tas viss aizņēma aptuveni 35 min

esmu tādā kā vidusceļā - vairs ne mierīgajā vasarā laukos, nedz arī saspringtajā rudenī Valmierā. Esmu savā miera ostā Rīgā (lai cik tas neizklausītos dīvaini) - bet galvenais jau ir cilvēki, kas dod to miera sajūtu nevis vieta, tā kā jā - mana miera osta ir Rīga.
Bet tas nemaina, ka gribu rītvakaru, kad būšu kompītnēs, kad virmos TĀ sajūta, ka nupat, nupat būs - viss reizē, vienā putrā - studijas, BD, darbs, kas patīk, domes sēdes, kursa vecākās ģēlas utt.. nezinu, kā ieiešu ritmā pēc šādas chillin' vasaras, bet tādēļ vien jau ir interesanti.

tagad klausīšos mūziku un lasīšu

aizdomājos par kritizēšanu
tā jau saka, ka kritizēt vajag, tas veicina izaugsmi utt.
bet, kad iedomājos, kādu mūziķi, rakstnieku, kas gadiem strādājies pie sava darba, ieguldījis sirdi, laiku, darbu, dvēseli, un pēc tam to vien dzird kā nievas, paliek viņa nenormāli žēl
jāpadomā tgd par zelta vidusceļu