Dzīve

esmu tādā kā vidusceļā - vairs ne mierīgajā vasarā laukos, nedz arī saspringtajā rudenī Valmierā. Esmu savā miera ostā Rīgā (lai cik tas neizklausītos dīvaini) - bet galvenais jau ir cilvēki, kas dod to miera sajūtu nevis vieta, tā kā jā - mana miera osta ir Rīga.
Bet tas nemaina, ka gribu rītvakaru, kad būšu kompītnēs, kad virmos TĀ sajūta, ka nupat, nupat būs - viss reizē, vienā putrā - studijas, BD, darbs, kas patīk, domes sēdes, kursa vecākās ģēlas utt.. nezinu, kā ieiešu ritmā pēc šādas chillin' vasaras, bet tādēļ vien jau ir interesanti.

tagad klausīšos mūziku un lasīšu