![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
džingliņš: Reamonn - Sunshine Baby
izlasīju Santā interviju ar miljonāru Valēriju Karginu, un nesapratu, vai apskaust viņu vai žēlot. Tik tādu asu, skarbu interviju nebiju sen lasījusi. Cilvēks pilnībā pārliecināts par sevi, bez mīlestības vajadzības, aprēķinātājs. atļaušos nocitēt dažus fragmentus
"Jaunībā jau mums vēl gribas, lai mūs mīl, bet, jo vecāki kļūstam, jo tas mums ir vienaldzīgāk."
"Cipari, kas raksturo cilvēku, runā par viņu labāk nekā cilvēciskās simpātijas."
".. draudzībai jābūt uz savstarpēja izdevīguma pamata. bez tīras draudzības jābūt arī kādam ekonomiskajam pamatam."
jaut.: "Vai jums nekad nav bijusi vēlme uzrunāt kādu parastu cilvēku, pajautāt, ko viņš domā par dzīvi?'
V.K.:"Nē, tas mani neinteresē. Jo es jums pusstundas laikā, izpētot statistikas datus, varu pateikt, kas interesē vidējo cilvēku Latvijā. "
šis citāts mani visvairāk apmulsināja - kkā sasaucās ar Rīgas laika anekdotēm par vidējo Latvieti...
nu jā, turpinājumā sekoja par to, ka viņš nekad nevārīs sev kafiju, negatavos brokastis, reti pats vadīs mašīnu un tā - jo no viņa vnk neviens to negaida.
nezinu, tiešām mēs esam jau tik tālu, ka lai maksimāli atvieglotu sev dzīvi, daram tikai to, ko no mums gaida. Atceļam dzīves baudas,aizmirstam cik lieliski smaržo rīta kafija mirklī, kad Tu uzlej ūdeni no tējkanas. Redzi apmierinājuma otra cilvēka acīs par pasniegtajām brokastīm. par to maijpuķīšu pušķi, ko pats esi salasījis ( jo, kā teikts šinī pašā intervijā - " kādēļ man dāvināt sievietei ziedus, ja no manis gaida briljantus? " ) .
Varbūt tad tiešām vajag atslēgt visus sensorus, kas uztver cilvēciskumu, simpātijas, izveidot formulas, un visu pārrēķināt kādās īpašās mērvienībās.
briljantu mērām 10 000 000 cilvēciskuma vienībās, patiesu smaidu 10 cilvēciskuma vienībās.
"Jaunībā jau mums vēl gribas, lai mūs mīl, bet, jo vecāki kļūstam, jo tas mums ir vienaldzīgāk."
"Cipari, kas raksturo cilvēku, runā par viņu labāk nekā cilvēciskās simpātijas."
".. draudzībai jābūt uz savstarpēja izdevīguma pamata. bez tīras draudzības jābūt arī kādam ekonomiskajam pamatam."
jaut.: "Vai jums nekad nav bijusi vēlme uzrunāt kādu parastu cilvēku, pajautāt, ko viņš domā par dzīvi?'
V.K.:"Nē, tas mani neinteresē. Jo es jums pusstundas laikā, izpētot statistikas datus, varu pateikt, kas interesē vidējo cilvēku Latvijā. "
šis citāts mani visvairāk apmulsināja - kkā sasaucās ar Rīgas laika anekdotēm par vidējo Latvieti...
nu jā, turpinājumā sekoja par to, ka viņš nekad nevārīs sev kafiju, negatavos brokastis, reti pats vadīs mašīnu un tā - jo no viņa vnk neviens to negaida.
nezinu, tiešām mēs esam jau tik tālu, ka lai maksimāli atvieglotu sev dzīvi, daram tikai to, ko no mums gaida. Atceļam dzīves baudas,aizmirstam cik lieliski smaržo rīta kafija mirklī, kad Tu uzlej ūdeni no tējkanas. Redzi apmierinājuma otra cilvēka acīs par pasniegtajām brokastīm. par to maijpuķīšu pušķi, ko pats esi salasījis ( jo, kā teikts šinī pašā intervijā - " kādēļ man dāvināt sievietei ziedus, ja no manis gaida briljantus? " ) .
Varbūt tad tiešām vajag atslēgt visus sensorus, kas uztver cilvēciskumu, simpātijas, izveidot formulas, un visu pārrēķināt kādās īpašās mērvienībās.
briljantu mērām 10 000 000 cilvēciskuma vienībās, patiesu smaidu 10 cilvēciskuma vienībās.