Dūd, zini, man arī reizēm uznāk nenormālākā bezspēcība par to visu, kas notiek vietā, ko saucu par dzimteni... un tad ir dusmas par to, ka nevaru atļauties elementāras lietas. Par to, ka vajag labu izglītību, bet man nav tūkstošu par ko to nopirkt (nopirkt, jo augstskolās vairs reti kurš ko māca... parasti tur atsēž laiku gan pasniedzēji gan studenti), par to, ka man bail, ka nevarēšu arī savam bērnam atļauties dot labu izglītību, jo nebūs labu pedagogu un tā tālāk...

Eh, drūmi un nezinu, kā to mainīt, paliekot dzīvot šeit.

(Reply to this)