man jau liekas, ka līdz gadam tur vispār nav ko audzināt, tikai jāmīļo! pēc tam, kad pats uz savām kājām nostājas, cits skats uz pasauli un sevi viņam paveras; tad arī sākas histēriskās kliegšanas, niķi, dusmošanās etc. tad ir jātiek galā ar bērnu un jāmāca viņam pašam ar sevi tikt galā.
un visas tās izlutināsanas...man liekas teiksmainas. ja bērnam ir vajadzība, tad viņam viņa ir! vai visi pieaugušie, kuri tiecas pēc mīļuma, glāstiem ir izlutināti?....
es arī esmu domājusi, kā, kad pareizāk, bet īstenībā mans bērns man vienmēr pats ir "pateicis priekšā", kad ir īstais laiks - negulēt naktīs lielajā gultā, vakaros aizmigt pašam etc. var jau viņam brutāli saliet visu ar karoti mutē, bet es kkā vienmēr esmu vilcinājusies un viņš pats ir atradis ceļus, pats sapratis, pats darījis. domāju, ka audzinu patstāvīgu vīrieti:))))
bet nu jā, bērni ir dažādi; un man reāla pieredze ir tikai ar savu vienīgo. varbūt man paveicies:)

(Reply to this)