Trīs dienas biju tajā "iegrimusi", bet nu izlasīju līdz beigām Dena Brauna "Da Vinči kodu", un jūtos kā nokāpusi no kaut kurienes, aizraujošam ceļojumam beidzoties.

Spoiler warning! Ja neesi lasījis/usi šo grāmatu, tālāk tagad nelasi tālāk. Moš es kaut ko izpļāpājos. Bet, ja esi, tad es gribu padalīties ar tevi iespaidos.

 Tiešām ģeniāla grāmata. Atstāja pamatīgu iespaidu, aizpildījumu un krietnu devu vielas pārdomām par to, ko es līdz šim esmu domājusi par Dievu.

Cenšos sev atgādināt, ka, neskatoties uz daudziem precīzajiem vēsturiskajiem faktiem un aprakstiem, kas šajā darbā minēti un kuru dēļ tik dzīvi var aprakstītos notikumus iztēloties, izdzīvot, saprast un tiem noticēt, tā tomēr ir daiļliteratūra.....

Man krietni pašķobījās viedoklis par grāmatā minētajām skandalozajām tēmām par krāpšanos un visu pārējo. Tagad redzu un saprotu, kāpēc masveidā psiho kristieši un katoļi, un kāpēc pret šo autoru ir tik dažādas attieksmes, bet arī viņiem nāktos paturēt prātā, ka tā ir un paliek daiļlieratūra, kas tā arī jāuztver. Un, nevis vienkārši daiļš stāstiņš, bet pasaules mēroga šedevrs, ko es ieliktu plauktiņā blakus Dž. K. Roulingas Harija Potera grāmatu sērijai. (Vispār, jāpalasa pārējos D. Brauna romānus... Tik jātiek vispirms tiem klāt!)

Baismīgākais ir tas, ka man ir nedaudz žēl, ka tā ir tikai daiļliteratūra... Jo šī grāmata ir atbildējusi uz daudzdaudziem maniem jautājumiem, un apstiprinājusi manas domas, aizdomas, šaubas, manu viedokli, vai - citiem vārdiem - loģiku, kas man iekšā "sēž". Vienkārši - grāmatas piedāvātais viedoklis par Jēzu un viņa dzīvi, man šķiet pieņemamāks, nekā tas, ko sludina lielākā daļa reliģiozo cilvēku, un galvenais pamatojums tam varētu būt ( apmēram kā grāmatā teikts) - visam, kas par Dievu ir cilvēkiem "iepotēts", ir vairāk vai mazāk metaforiska, simboliska nozīme, un to tā arī vajadzētu uztvert, nevis burtiski un tieši. To es labi sapratu no šīs grāmatas.

Neesmu slēpusi savas domas šajā jautājumā:  es izvairos klaji piekrist un atzīt Bībeles vārdiem, neeju uz regulāriem dievkalpojumiem, nejūtos piederīga kristiešiem vai jebkurai citai reliģijai, jo es vienkārši nevaru būt tas, kas neesmu. Bet es nepiederu arī pie ateistiem. Nenoniecinu, nenoliedzu Dievu un ticības spēku, un mana attieksme pret jekuru ticīgu cilvēku ir - "dzīvo, kā vēlies pats, un ļauj citiem izvēlēties". Man tās liekas divas galējības - neprātīga, fanātiska ticība, un otra - abolūts Dieva noliegums. Kādēļ jākrīt galējībās?!

Ir savādāk. Manā izpratnē, "Dievs" ir vienkārši tas, kas dara cilvēku labāku un laimīgāku, harmoniskāku, liek kļūt labākam. Un kas šīs lietas ar cilvēku dara? Mīlestība. "Dievs" ir tas "kaut kas", pie kā vēršas jebkurš, kurš nokļuvis tik bēdīgā situācijā, ka vienkārši sāk lūgties kaut ko. Tas cilvēkam ir vajadzīgs. Jo tas patiesībā runā ar sevi, uz iekšu - tur, kur "Dievs" ir. Nav runa par augstākiem spēkiem, gariem utml. Cilvēkam vajag sev iekšpusē kaut ko līdz galam neiepazītu, nesaprotamu, mistisku, burvīgu un spēcīgu, kas vienkārši virza uz priekšu. Tas ir katra paša iekšējs spēks, garīga enerģija. Un saukt to var, kādā vārdā vēlies. Kā zināms, arī roze smaržos, jebkurā citā vārdā nosaukta.

Ja cilvēki prastu pieņemt viens otra domas, mierīgi paskaidrot, izrunāt un saprast, neuzspiest savu "neapgāžamo" viedokli, varbūt būtu izpalikuši tik daudz karu, slepkavību, terora aktu. Tik vienkārša lieta. Bet, par nožēlu, tik nereāla.

Nu ko. Dzīvojam tālāk.