Laikam siltums aiz loga drusku apreibināja, abi ar bērnu nolēmām iet uz Ziedoņdārzu. Vienu es bērnu tur vēl dažus gadus nelaidīšu. Bērns, basketbola bumbu driblējot un es, grāmatu šupojot, devāmies uz 2 minūšu gājiena attālo Ziedoņdārzu. Pirmaie pārsteidza (es zināju, ka tur ir, bet ne jau TIK) milzīgie suņu kaku kalni un gar celiņu malām čurājošie un kakājošie suņi. Man (kā pārliecinātai suņu, kā arī dzīvnieku pilsētā nīdējai) pārādījās pirmās riebuma pazīmes. Ar drusku sabojātu optimismu nokļuvām līdz basketbola groziem. Bērns aizskrēja mētāt bumbu, es meklēt puslīdz sēžamu soliņu saulītē. Gan soliņi, gan vismaz 3 metru rādiusā ap tiem viss izskatījās piečurāts, piespļaudīts, piemētāts. Visapkārt pīpējoši bērni, apdzērušies onkuļi un tantes, vienaldzīgas mammas, kuru bērni rokas pa suņu kaku smiltīm. Kaut kā atradu soliņu, kas izskatījās mazāk apčurāts, apsēdos un mēģināju sakoncentrēties lasīšanai. Lai arī neesmu pārāk trusīga, vislaik drusku strjomna bija. Nepagāja ne desmit minūtes, kad blakus apsēdās iedzērušu un nopīpējušos meitenīšu bariņš. Īstenībā grūti tādus sīkus, bļaustīgus radījumus nosaukt par meitenītēm, kas koķetē ar nodzērušiem bomžiem, prasot, vai viņš grib jaunu sievu un vai kāda no viņām sešām derēs. Īstenībā tas bija pat drusku vairāk kā pretīgi. Dārzā otrā galā zālē gulošie dzērāji, kakājošie suņu bari, rupjās, neglītās meitenītes. Kā no ziemas miega modušies neradījumi, kas izlien no savām alām.
Šī iemesla dēļ man reizēm negribas dzīvot Rīgā.