Ar to konču modi ir grūti. Es vienmēr bērnam ļauju pašam izvēlēties, kādas končas grib nest un kādas varētu gribēt citi bērni. Parasti tās ir krāsainas karameles, čupa-čups. Katrā ziņā tās noteikti nav šokolādes konfektes. Laimas šokolādes končas pavisam noteikti nav modē.
Kad bērns vakar stāstīja, ka viņa nestās karameles bijušas foršas un visi gribējuši vēl, bet otra puikas atnestās arabeskas (zaļā papīra dēļ bērns tās sauc par kalsberg končām) un rudzupuķes neviens negribējis ēst, atcerējos vienu epizodi no sava raibā un bagātā mūža.
Apmēram 3.klasē tika organizēts gada nogales klases vakars, uz kuru visiem bija jāierodas ar groziņiem. Nezinu, kāpēc mammas nebija mājās un groziņu man līdzi deva tētis. Tētis bija sabēris māla bļodiņa vārītas pupas, kuru ietinis tajā brūnajā, biezajā papīrā un apsējis ar jēli rozā lāpāmo diegu vairākās kārtās. Šodien nepateikšu, kāpēc (varbūt vienkārši pārāk kompleksaini bērni bijām saaudzināti), bet man bija nenormāli kauns par tām pupām, brūno papīru un jēli rozā diegu. Klases vakara burzmā neviens nepamanīja, ka es savu pupu bļodiņu tā arī neizvilku. Pupas sapuva, paslēptas istabā. Vēl tajā klases vakarā man bija caurspīdīgi, tumši zili pussaules griezuma svārki.

Tāpēc es bērnam vienmēr ļauju pašam izvēlēties.

aspirins, izstāst, kā tev ar to zvanu aptauju!

Laiks šodien ir nežēlīgs.