Droši vien, tā nav taisnība, ka pārdesmit gadus atpakaļ ziemā bija sniegs. Sašķūrētajām kupenām ceļa malās nevarēja redzēt pāri. Slēpes un ragavas bija ziemas ikdiena. Dorši vien, tas ir no kādas filmas par leduslāčiem.

Latvijas Pasts

Kādas dienas atpakaļ Latvijas Pasts, tik draudzīgi rūpējoties par mani, atsūtīja man ielūgumu saņemt ierakstītu vēstuli. Tā kā pasta nodaļa nr.9 īsti pa ceļam neatrodas, tad pēc ierakstītās vēstules iegriezāmies sestdienas rītā pa ceļam uz laukiem. Pasts, protams, bija paspējis atsūtīt otro ielūgumu nedēļas laikā. Sestdienas rīts pasta nodaļā nr.9 pārsteidza ar drūzmu, kas, ciešāk ieskatoties, bija tomēr 2 rindu izkārtojums pie  2 kasēm, kur ar apkalpošanu noņēmās 2 darbinieces, kurām, iespējams, pieder viss pasaules laiks - gan savs, gan citu. Respektīvi, nekas nenotika sasteigti, katra kustība bija rūpīgi pārdomāta un vairākreiz izmēģināta. Lieki piebilst, ka rindas sastāvēja no kašķīgām 70+ tantēm, kas ar Džeimsa Bonda cienīgu vērību, uzmanīja visus, kas varētu mēģināt pakustēties nesavas rindas virzienā (kāpēc jūs skraidāt? kāpēc šitas pārskrēja no vienas rindas uz otru? tie papīri, meitene, nav domāti tev, ej mājās zīmēt (7 gadīgs bērns zīmēja uz reklāmas lapiņām)). Tantes apjuka atveramo un neatveramo kartiņu izvēlē, tantes sūtīja 150 vēstules un pirka vēl 150 markas, īpaši pieprasot Ziemassvētku markas, jo parastās jau tad iepriekšējā nedēļā būtu nopirkusi, tantes bija pazaudējušas savus aicinājumus pēc ierakstītām vēstulēm, visapasauleslaika īpašniecēm nebija iebildumu pārskatīt ierakstīto vēstuļu kalnus, lai atrastu ļoti svarīgo īsto vēstuli. Viss pasaules laiks bija tur - 9.pasta nodaļā. Pēc tikai vienas pastā pavadītas stundas sestdienas rītā biju izstāvējusi 6 cilvēkus garo rindu un tiku pie savas ierakstītās vēstules. Saņemšana aizņēma apmēram 30 sekundes, jo aicinājums ne tikai nebija pazaudēts, bet pat bija aizpildīts. Dusmu straumes pārvērtās dusmu krācēs un atvaros brīdī, kad atvēru ierakstīto vēstuli: paziņojums no Nodarbinātības valsts aģentūras par 3 nedēļas ilgušā bezdarbnieka statusa zaudēšanu. Principā šo ziņu es tā kā pati biju viņiem nodevusi, un, sākot strādāt, nebiju domājusi paturēt arī bezdarbnieka statusu. Ziņa par statusa piešķiršanu gan tika atsūtīta parastā vēstulē, lai arī tur iekšā bez ziņojuma vēl bija informācija, cik tad es tieši naudas dienā saņemšu kā bezdarbniece. Nez ar ko otrā ziņa bija svarīgāka par pirmo, un cik tur tā darba būtu atsūtīt man uz e-pastu šādu ziņu. Tā nu dusmās vāroties, devāmies uz laukiem. Un Latvijas Pasts un NVA nebūtu nebija šīs dienas vienīgie pārsteigumi.

Ceļš jeb Idioti pie stūres

Dusmās vāroties un apsaukājot Latvijas Pastu un NVA, devāmies Valmieras virzienā. Ar katriem nobraukties kilometriem temperatūras rādītājs mums vēstīja, ka temperatūra kļūst aizvien zemāka. Labi, ka pēdējā brīdī tomēr pietika prāta vilkt nost kedas un to vietā izvēlēties pusziemas zābakus. Prieks nebija ilgs. Aizdomājusies par dusmām un temperatūru, kādu brīdi nepievērsu uzmanību ceļam (protams, kā pasažiere), līdz, paceļot acis (te nevarēju izvēlēties atbilstošāko frāzi - paceļot acis, uzmetot acis. Kaut kā pārāk neatbilstošas darbības ar acīm), dažus desmit metrus priekšā ieraudzīju mašīnas priekšējos lukturus. Nevis pretējā joslā, bet tieši priekšā. Protams, man izspiedzās pavisam nelatviskais vārds ar b burtu. Cauri sestdienas mieru gaidošajām smadzenēm izšāvās vismaz trīs turpmāko notikumu scenārija varianti. Viens no tiem - nobrauciens pa krauju vai vismaz pa diezgan slīpo nogāzi. Nu nekas - bremzes līdz galam. Un pāridiotiskais apdzinējs kaut kā iekārtojās savā joslā. Pārdesmit kilometrus raudāju. Vispār, šķiet, ar katru klātnākošo dienu kļūstu bimbīgāka. Un nu jau uz mani pilnībā var attiecināt sakāmo: acis slapjā vietā. Bimbis aiz acu āboliem ir gan prieka, gan bēdu, gan dusmu, gan aizkustinājuma brīžos. Aizkustināt gan, man liekas, ir tāds divdomīgs vārds. Kad tikām līdz laukiem biju nomierinājusies un tikusi galā gan ar bimbi, gan dusmām. Brīvdienas mīnus 6 grādos, kuriem nebijām gatavi, varēja sākties. Bet arī tas vēl nebija viss.

Valleta jeb Aita par administratoru

Tā kā Rīga grādi parasti ir ap 0 un uz + pusi, tad pat nelieli mīnusi mums bija pārsteigums. Paēdām pusdienas, izdzēru pusi no Asti šampīša. Tad nu vakarā devāmies uz Valmieru, kur pāris stundas bija jāpavada gaidot. Ārā mīnusi, kuriem neesam gatavi. Protams, izvēlējāmies laiku pavadīt jaunajā, tikko atvērtajā superveikalā Valleta. Ar domu, ka pāris darīt-neko-stundas taču lielveikalā pavadīt ir tīrais nieks. Mēs kļūdījāmies. Nezinu, kāda prāta aptumsuma brīdī Valleta ir nosaukta par lielveikalu, bet visu veikalu izstaigājām 10-15 minūtēs. Ar panisku cerību, ka katrā nākošajā stāvā varbūt tomēr būs KAUT KAS. Tad jau parastā Rimi ir vairāk ko redzēt. Valletā ir IKI. Blakus IKI pat Maximu sauktu par veikalu. Dziļo vilšanās sajūtu nolēmu izcept solārijā, kur cenas (laikam ar atklāšanas atlaidēm) bija 3x zemākas nekā Rīgas UV pārdošanas vietās. Administratore (tajā brīdī es biju pārliecināta, ka tā ir administratore) paskaidroja, ka man jāgaida 4 minūtes. Gribēju samaksāt, bet administratore teica< ka samaksāt varot tikai tad, kad atbrīvojas solārijs, citādi viņa nevarot izsist čeku. Nu labi. Vilšanās sajūta bija jācep. Es gaidīju. Tad administratore teica: variet iet pastaigāt un tieši 19.00 atnāciet. Sapratu, kad tad mans UV starotājs būs izslaucīts un gaidīs mani. Tieši bez 2 minūtēm stāvēju atkal pie administratores galda. Ar aizdomīgumu nopētīju ekrānā redzamos ciparus - kaut kas ar solāriju laikiem bija dīvains. Administratore paskatījās un teica: es jau ielaidu citus cilvēkus, jo jūs teicāt, ka nezināt. BĀC. Nosaucu viņu par nenormālu, pateicu vēl pāris teikumus. Vairāk vārdus nespēju izteikt, jo dusmas manī vārījās kā visi elles katli. Varbūt labi vien ir, ka netiku solārijā, kur aita par administratori. Gāju meklēt savus puikas, bet pusceļā dusmas no manis izlauzās histēriskā asaru lēkmē. Tā nu 10 minūtes superkrutā Valmieras lielveikala vidū stāvēju ar nepārtrauktā straumē plūstošām krokodila asarām. Nolēmām pabraukāt pa Valmieru, jo vēl vismaz 1,5h bija jāgaida. Tas aizņēma 15 min, un 3 min aizņēma Valmieras egles apskate. Izdomājām gaidāmo laiku pavadīt kādā kafejnīcā. Mazās, puslīdzizskatīgās kafejnīcās nebija vietu, vismaz noteikti nebija mums nepieciešamo 3 vietu. Galīgi uzpūtušies, devāmies atpakaļ pretīgā lielveikala pretīgajās iekšā, cerībā, ka kāda kafejnīca būs piemērota laika pavadīšanai. Pirmajā stāvā esošo Southern Chicken neizvēlējāmies (nekad arī laikam vēl neesmu izvēlējusies), izvēlējamies 4.stāvā esošo piza-suši-grill kafejnīcu ar govisku nosaukumu Mu-mu, kā arī atbilstoši govju tematam noformētu. Pusis dubļainās kurpēs, aiz sevis atstājot sviedru smakas mākoni, atnesa ēdienkartes. Ēdieni smuki, cenas smukas, bet tā arī puisi atpakaļ nesagaidījām - varbūt bija apreibis no smakas. Nu jau pieraduši dusmās vārīties un vilties, ne par ko nebrīnoties gājām prom. Nopirkām IKI lietuviešu čipsus (tur daudz kas jālas lietuviešu valodā) un dzērienus un devāmies uz mašīnu. Izdzēru bundžu dzērveņu džintonika, sagaidījām gaidāmo, braucām uz atpakaļ uz laukiem. Izdzēru pārpalikušo pusšampīti un vēl vienu šampīti. Gājām gulēt.

Svētdiena

Pēc dusmu, vilšanās un asaru pilnas sestdienas atnāca svētdienas rīts ar sasnigušu sniegu un baltu mieru. Bērns pēc kartes gāja meklēt ārā eglē iekārto pirmās adventes zeķi ar končām. Uzcēlām 3 drusku netīrus sniegavīrus. Cepām piparkūkas. Izdzēru atlikušo pusglāzi šampīša. Tad baltajā mierā sāka līt lietus, un mēs braucām uz Rīgu.
Nākošreiz es sagatavošos drusku vairāk, lai var iet staigāt gar Gauju un uzcelt vismaz 8 sniegavīrus.

Par dāvanām un Ziemassvētkiem es laikam nerakstīšu. Bet attieksme nost-ar-dāvanām nav mainījusies.