Es robotiski eksistēju. Viss ateksistējas robotiski parasti ierastā laikā. Pa gabaliņam izvemjot žulti. Pat vienāršākie vārdi un ierastākās darbības pievilkušās ar žulti.
Un man nav spēka Liekules Smaidam kā žultainam sīrupam.

Zemapziņa (tā pati, kas zin, ka nevajag pīpēt, jo cigaretes dārgas, tā pati, kas zin, ka nevajag dzert tēju ar cukuru) mani sapņos biedē. Katru nakti pēc kārtas es redzu, kā kāds no senākiem/ne tik seniem draugiem kļūst bagātāks. Viens no viņiem stāstīja par to, kādas mašīnas viņam sagādā prieku, kopš viņš ir miljonārs. Cits atkal stāsta, kā nopircis televizoru ar tik lielu ekrānu kā TAHTA. (Btw tahta arī ir viens no zemapziņas jociņiem, jo pie pilnas apziņas nekad tādu mutē neņemtu). Sapnī man nekad neskauž, es gan neredzu, vai es pati arī kaut ko dabūju. Varbūt ar laiku. Viņi vienkārši nāk un stāsta.

37.4C
Tas piebremzē žults plūdus.