dzīvosim gultā
18 Decembris 2006 @ 10:47
kur  
slapjuma sajūta?
 
 
 
dzīvosim gultā
18 Decembris 2006 @ 22:02
 
nez vai no zivju eļļas man tik gari nagi izauguši
 
 
dzīvosim gultā
18 Decembris 2006 @ 22:46
pie rūķiem  
Šodien ar bērnu gājām uz darba uzsaukto bērnu pasākumu Dabas muzejā. Ielien Meža rūķu ziemas namā. Ielīdām.Kamēr gaidījām, apkārt vazājās/nēsājās daļēji rūķveida radījumi. Ar attieksmi, ka rūķi viņi ir tikai pasākumā. Jau nozaga drusku no prieka (gadījumā, ja tāds bija).
Sākums. Rūķveida radījumi (2) skraida (diezgan nesaprotami) starp bērniem. Bērni vecumā no 0 - 12 gadiem. Pēkšņi galvenais rūķveida radījums ar trušzobiem, kas sevi lepni iedēvē par rūķu menedžeri, šķiet, Ditu, sāk reklamēt tēju Beseda, piedāvajot karstu (!) tēju bērniem un vecākiem (bļin, kuram bērnam tusiņā interesē tēja). Vairāk vai mazāk tiekot galā ar traki karsto tēju, bērni steidzīgi tiek iegrūsti Dabas muzeja puzuru izstādē (akdieees kā man riebjas puzuri), kur rūķveidīgais vadību nodod puzuru meistaram (rūķveidīgais nezin vārdu puzuru meistaram, tāpēc uzkaras kaklā un mēģina izdabūt vārdu).
Puzuru meistars kaut ko stāsta par Visumu un puzuriem, par to, kā, guļot zem (!) sienas gubas (cik daudz Rīgas bērni var iedomāties gulēt siena gubā nez), senie latvieši debesīs kosmosu vērojuši un tad puzurus sākuši taisīt no tā. Nu redz, puzuris esot dzīves ceļš. Beigas (nu dzīves ceļa) arī parādīja, ar piebildi, kas tas vairāk uz vecākiem attiecas. Nu neko - iedalīja tiem 0-12 gadus vecajiem bērniem (visi bērni stāv vienā barā ar ap galdu) salmus, diegus un adatas (!) un lika puzuri taisīt. Tāds puzuru tusiņš. Zin, ja godīgi, tad cieši saspiedies bērnu bars ar adatām rokā izskatās bīstami. Ja bērnam izvērās diegs no adatas, puzuru meistars nolaizīja un ievēra atpakaļ. (Apvēmos gandrīz). Puzuru taisīšana ar nepacietīgiem uzbrēcieniem bērniem, steidzināšanu un raustīšanu ilga apmēram 40 minūtes. (Sāku nervozi pārvietoties pa telpu, pārbolot acis 'viss ir stulbi' bolījumā). Aizmirsu piebilst, ka galvenajam rūķveidīgajam nepārtraukti skaļi (!) zvanīja mobilais telefons, uz zvaniem viņš, protams, atbildēja uz brītiņu pārtraucot pasākumu.
    Tad nu sasteidzināja tos, kas nepietiekami ātri šuva puzurus, jo laika neesot. Sadalīja gan bērnus, gan vecākus četros komīšos, nu komandās, iedalīja katram laminētu instrukciju (nez lai nenosiekalo vai). Tad katrs komītis aizgāja savu ceļu. Sekojošā pasākuma daļa bija salīdzinoši normāla, jo Kukaiņu rūķis, Putnu rūķis, Zvēru rūķis un Koku rūķis uzdeva uzdevumus un ko jau nu tur dara.
Ja godīgi, tad Kukaiņu rūķis bija rēcīgs (senks par galīgu pasākuma neizgāšanos), un Putnu rūķis arī bija ok. Laikam jau iepriekš to komīšu pārvietošanos viņi samēģinājuši netika, jo nepārtraukti Kontrol, tb rūķu punktos viens komīts ar otru saskrējās.
Beigās pa visiem rūķu punktiem katram komītim bija jāsavāc kopā viena lapa sagraizīta teksta un jāuzmin, kas tad tur ir aprakstīts, ar domu, ka šo vajadzēs izmantot pasākuma noslēgumā - dāvanu saņemšanā vai kaut kā līdzīgi. Bet laikam jau arī par to trušzobainais rūķis aizmirsa, jo bēni tā arī palika nesaprašanā, kur tad palika jēga iešanai caur rūķu punktiem.
Izejot laminētajā instrukcijā norādīto ceļu, visi satikās konferenču zālē, kur trušzobainais piedāvāja sulu, pīrāgus un kūkas.Nu labi - garšīgi. Otrais pasākuma pluss. Bērnu bars rija. Tikmēr trušzobanais (runājot pa mobtel !), atvilka maisu ar dāvanā, dažiem bērniem sanāca noskaitīt pa pantiņam, citiem neļāva. Iegrūda pa dāvanai bērniem. A dāvanā - končas (bļin, cik var), 1 ābols, 1 tēja Beseda (bļin, bērniem zin tā tēja ir tik svarīga). Zin, vecākiem arī iedeva dāvanas (dušas želejas ja kas), drīzāk ļoti lielā ātrumā iemeta rokās, tad dažiem iegrūda salvetēs ietītas pārpalikušās kūkas. Un pasākums bija beidzies.
It kā jau ok  - viss ātri, reizē kārtojot lietas pa mob tel, īpaši neiedziļinoties, neplānojot, galvenais, nepieminot ziemassvētkus.
Var jau būt, ka uz janvāri visi rūķvedīgie būs ietrenējušies, trušzobainim būs pielecis, ka pa telefonu runāt pasākuma laikā nav forši (pat ja tie ir TIKAI bērni).
Katrā ziņā šobrīd nebūt ne lētais pasākums ir neorganizēts, nepārdomāts, bezjēdzīgs.
Ā - vēl pa malām klīda dīvaini vīriešu dzimtes radījumi ar rūķu cepurēm (man viņi atgādināja klusējošos pedofīlus no amerikāņu filmām). Nez vai viņiem maksā par to? Vai arī viņi piemaksā par iespēju tur klīst.
Dīvaini, ka nekur neredzēja Dabas muzeja inventārtantes, kas sēž stūros un kliedz uz bērniem, lai neko neaiztiek.
 
 
dzīvosim gultā
18 Decembris 2006 @ 22:46
dāvanas  
No visas sirds nevaru ciest to drausmīgo apdāvināšanos.
Ja vienam cilvēkam uz vārda dienu grūti izdomāt dāvanu, tad kur lai ķer dāvanas visam tuvāko radu/draugu baram (gadās jau piedzimt daudzbērnu ģimenē wot)? Pie tam pārdomātas, īpašas, ne_tikai_tāpēc_ka_vajag dāvanas. Un ar nosacījumu, ka netiek iztērēts mēneša budžets. Dāvanas, kas jau iepriekš sarunātas un zināmas, zaudē jēgu.
Man riebjas ne tikai dāvināt, man riebjas arī saņemt. Šim gadījumam atkal nākas pietrenēt liekules smaidu.
Ja mājās nav vairāku mazu bērnu, tad arī dāvināšana sanāk tizla un samākslota.
Da nu nafig.
 
 
kā ir: mango dušas želeja