Dieviete [entries|archive|friends|userinfo]
Dieviete

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 20th, 2018|01:20 pm]
Kas to būtu domājis, ka pienāks arī laiki, kad norādīšu jaunāku vecumu, lai tiktu uz pasākumu :) Dzīve plūst!
linkpost comment

Pilnīgi baltā ziemā [Jan. 18th, 2018|03:10 pm]
Priekšējā pieres daiva pulsē. No uzskatiem, ko sevī pārprogrammēju. Spēks un uzņēmība, būt dižākai par saviem apstākļiem. Turēt kursu un mainīt savu likteni. Es esmu mīlestības vērta, es varu būt veiksmīga un priecīga, es varu būt harmoniski.. Viss var būt, spēks ir manī! Un galu galā, sākumam varētu arī nopirkt dzīvoklīti Pāvilostā, vai Liepājā.. tas tik būtu.. :) Fantastiki!
linkpost comment

[Jan. 17th, 2018|07:34 pm]
'' Cherish your visions and your dreams as they are the children of your soul; the blue prints of your ultimate achievements. ”

~Napoleon Hill
linkpost comment

Janvāra sauļuks [Jan. 16th, 2018|01:27 pm]
[music |The Sound Poets - No sevis vairs nav bail]

Šodien laikam mazliet temperatūra. Atkopjos no pašas sakultajiem nedarbiem, kad pakāpeniski ļaunie vārdi manī pārrauga - darbos pret sevi. Ar gaļas ēšanu un vienu vakaru tādu kārtīgu vīna padzeršanu, vietā, kur negribēju atgriezties. Bet tas bija vēl pirms Ziemassvētkiem. Kad nedēļā pēc terapeites apmeklējuma, piefiksēju savas domas, kas mani automātā jau moka daudzus gadus, pašai tik slikti slikti kļuva. Bet kaut kā turējos. Šķita ka zinu ko daru, savu kursu. Tās sāpītes iekšā. Tā plate. Un tad pirms apmēram divām nedēļām, sačubinājos un nopirku grāmatu, sāku lasīt, atkal sāku saimniekot pa savu prātu. Līdu dziļumā, un atkal jau sapratu, ka nevar uz ne vienu dienu atslābt, katru rītu afirmācijas, atgādinot sev, ka esmu skaista, mīlestības vērta un drosmīga, ka man viss izdosies. Un tad arī pirmo reiz dzīvē salikās ceļš pie astrologa, un diena pēc. Viņai bija taisnība, viss visumā ir caurvīti savīts. Un arī Tu. Man ir sapnis par Jūliju, uz kuru es iešu. Atkopšos un pamazām kārtošu savu ķermeni. Gaisma ir, allaž ir bijusi. Ticēt. Mīlēt. Un turēt sevi balansā un maigumā. Tāls ceļš ir iets, Tev taisnība. Viss skaistais vēl ir priekšā, viss būs, viss ir. Mīlēt, vaktēt prātu un pārvarēt savus ierobežojumus. Izlausties, no gadu gadiem ilgušām programmām pār sevi.
linkpost comment

Bij vakardiena un saule un pilsēta un viņš [Jan. 14th, 2018|07:09 pm]
Kā tur bija - jautā un Tev taps atbildēts.. Es nezinu, kurp šis ceļš mani ved, bet zinu, ka noteikti uz spēka un jaudas skavām.. ticēt, mīlēt, uzdrošināties un darīt to kā iekšā skan..
linkpost comment

14km [Jan. 9th, 2018|11:02 am]
Vakar nogāju pirmo riez pēc plaušu karsoņa tik lielu attālumu. Pēc tam biju pilnībā piejūras saullēktā izšķīdusi un laimīga. Esmu āra cilvēks, dabas bērns, lai justos labi, man nepieciešams sports pie dabas. Man ir tieši mēnesis laika, lai sagatavotos Somijas pārgājienam. Biju domājusi iet uz vietējo sporta zāli, bet neesmu pārliecināta vairs, bet varbūt.. manīs.
linkpost comment

- Pašrefleksija pusnaktī - [Jan. 7th, 2018|11:23 pm]
Gada beigas un sākums nebija no vieglākajiem. Iegrimu vietās, kurās vēl nesen šķita, ka vairs neatgriezīšos. Acīmredzot ir nesakārtotais, vēl gana daudz manī, ja notiek tā kā notiek.
Domāju par savām bailēm.. par to, ka bail, ka nekad šai dzīvē nevarēšu izveidot skaistas, stabilas un harmoniskas romantiskas attiecības ar vīrieti, un par to tikai vairāk mani biedētu fakts, ka Dieva tik tiešam izrādītos, ka nav.. ka šis viss ir vien mūsu ģeniāli sarežģītā prāta radīta spēlīte, kurā maldīties pašiem..
ir sapņi, kas dod vēl spēku, bet tuvākajā laikā esmu nolēmusi pieņemt lēmumus, kas mani pietuvinās tiem, vai galēji šos sapņus no maniem dzīves plāniem aizvāks.. pietiks sāpēt, un upura lomā spēlēt, laiks rīkoties un skatīt acīs savas dziļās bailes..
linkpost comment

- Hygge - Labās ziņās - Dzidrumā - [Jan. 4th, 2018|12:34 pm]
[music |Daft Punk - Beyond (Nicolas Jaar & Dave Harrington Remix)]

Vēl aizvien tāds lēni pavedinoši loundžīgs toņu sajaukums ausīs atgādina par Viņu. Bet kopumā, ar katru dienu aizvien apaugu ar apziņu, ka mani akmeņi Dievam, bijuši grēcīgi, jo taču - Dieviņš sargāja mani. Laiks iet, es augu un meita. Viņai šodien četri. Paliek svarīgākas mazās lietas, esošais, iegūtais, tas kas ir tepat, nevis tas, kas aiz horizonta, tālumā. Sapņoju, par pārpilnības straumi, kas pār mani līst. Un smaids mazliet, par zemes dzīvi, par to mazumiņu uz ko cilvēka prāts ir sakoncentrējies, caur adatas aci skatoties. Bet zini, kas nepāriet - mīlestība. Bet tagad zinu vairāk. Ir tie ko nepiesiet un labi vien ir.
linkpost comment

Spēle [Dec. 27th, 2017|12:08 pm]
Jau no paša sākuma tā bija spēle. Kā jau it viss šeit. Šodien spīd saule un šodien spēles noteikumos ir teikt braukt uz Jūrmalu un iet uz randiņu. Šodien ir jaatceras patīkamie realitātes manipulācijas aspekti un Dievietes vieglbūtība. Tas viss ir tikai neironu savienojumu rezultāts. Ieradumi, būt skumjam, vai ieradumi būt ziedošam. Es Tevi mīlu Džō!
linkpost comment

Svētdiena un Šodiena [Dec. 17th, 2017|07:11 pm]
[music |The Sound Poets - Miglis]

Pirms gada šai naktī vizēja.. cik daudz esmu aktīvi ņēmusi darbību, tur kur varbūt pat tas nebija nepieciešams. Nogaidīt, paklusēt, paciesties. Elpot un būt Ziemas mierā. Tētis raksta Ziemssvētku apsveikumus radiem, pajautāju, vai paliks pāri pastmarkas - Paliks. Tad jau rīt, iespējams iemetīšu arī es aploksni, pastkastē.. ar pilnīgu noliegumu un tad jau atkal maigu nojausmu, ar niršanu uztveres sistēmā, ar iešanu bezapziņas vālos. Meklējot patiesību sevī, vai viņš ir tik cik sāpju radītu projekciju pieķeršanās, vai tomēr tajā ir kaut kas no tā Dievišķā, Lielā, Bezgalīgā.. mēģinu saprast, vai Viņš ir tik traumu radīta ilūzija, kas ienākot manā dzīves realitātē, izpostīs mani, saraujot gabalu - gabalos, vai tomēr svētīs viscaur.. mēģinu atkost, vai tas, ka viņš nav tepat ir Dieva svētība, vai turpretī, manas ziedoši skaistās dzīves iztrūkstošais gala dekors.. mīņāties, un uz apli sevi malt. Starp jā un nē, starp cerībām un dzīves pļaukām, starp ticību un racionālu loģikas pieeju šim visam.. savu ceļu, savu ceļu rast, simt takās neizplūst. Simbiozē starp sirdi, prātu, dvēseli.
Atšķirt mīlestību no realitātes izmukšanas shēmām, kā lai..?
linkpost comment

I can feel it coming in the air tonight, oh Lord.. [Dec. 14th, 2017|09:24 pm]
[music |Phil Collins - In The Air Tonight ('Panski & John Skyfield R]

Pagājušo nakt man izdevās nodefinēt sajūtu kas ir tuvu tai, ko gribu manifestēt. Kādu vīrišķo enerģijas izpausmi vēlos just sev līdzās. Man bija jānirst sevī, pagātnē, sajūtās, kas bija tās maģiskās, kas plauka esot līdzās viņam. Tāda dziļa drošības sajūta, paļaušanās. Stirnīgums, vīrietis, kuram līdzās justies kā līganai stirnai, kas atdodas mednieka rokās, spēcīgas un drošās. Sirds un miesas mednieks, tāds kuram pakļauties, bet nekad neatdoties līdz galam.. Ja visas lielās gudrības cilvēka dzīvē, nāk no kļūdu apzināšanās, tad tā ko es varu skaidri secināt, pēc sarukušām attiecībām un gadiem pavadītiem prātojumus, sieviete nekad nedrīkst pilnībā izšķīst vīrieti, viņai ir jāpatur savs stūrīts, savi noslēpumi un aizraušanās. Es pārāk labi zinu cik viegli ir pazaudēt sevi viņos.. Bet šķiet pati dzīve ir parūpējusies lai tas nekad vairs nenotiktu, tagad man ir meita, gleznošana un tik daudz kā projektējamā.. un šobrīd es esmu nonākusi visaugstākajā attīstības līmeņa kontaktā ar savu intuīciju, tagad, lai palīgā nāk seni okulti rituāli, tuvāk savai raganas būtībai, tuvāk savam dievietes pirmsākumam, tuvāk mātišķās mīlestības pirmavotam, tuvāk turp, kur nekad vīrietim nebūs lemts saprast un nonākt.. kustinot gurnus līgani mēnessgaismā, čukstot tikai vāŗgi nojaušamām meža radīām, pulsējot kopā ar māti zemi, pulsējot un buroties caur gadsimtiem slāpēta spēka skavām tuvāk.. tuvāk pie sevis ejot, es Tevi skaidrāk jūtu, Tavas raupjās, jūras rūdītās plaukstas pāri savam augumam slīdot.. drīz, pavisam drīz.. pretstati satiksies. Iņ un Jaņ. Es un Tu. Un nav vairs nozīmes, tam, kas Tu esi.. galvenā ir enerģija, kas aiz Tevis stāv..

And I've been waiting for this moment for all my life, oh Lord ..
linkpost comment

[Dec. 14th, 2017|04:38 pm]
Tikko sāka snigt. Uzrakstīju viņam vēstuli. Ieliku marmora raksta aploksnē. Nezinu, vai aizsūtīšu. Deguns dzīst, jācer ka nepaliks rēta. Jūtu kā nomainījusies enerģija, tagad sēžot mājas varu vērot sevi, savas domas, no kurām tik intensīvi skrēju prom un tā deguna gaisā sajūta, kas sāka aizvien vairāk sekot līdzi, viss tas izpatikšanas un iekļausānās velmes vaibs, kaut kādā noteiktā slāņa kategorijā.. bija pamatīgi mani paķēris un tad jau nav brīnums, ka Dieviņš paņēma un to degunu man pret zemi apsita.. tā notiek. Kaut kas briest,kaut kas mainās. Šogad būs tādi klusi Ziemssvētki, jācer ka mierīgi arī. Tāds tagad tas pārmaiņu laiks, noturēt līdzsvaru, neieslīgt galējības un viszinīša iedomībā. Turēt kursu, turēt viduspunktu - starp sevis cienīšanu un mīlēšanu, bet ne iedomību un nekrist sevis nīšanā un zākāšanā. Līdzsvars būs mans sabiedrotais atlikušā gada dienās.
linkpost comment

Tim tirim [Dec. 12th, 2017|07:31 pm]
Pagājuša nakts. Sāpes kunģī, no kurām četros ar pārsistu degunu atradu sevi uz viesistabas grīdas. Tālāk jau piedzīvojumi slimnīcā, kaut kādas reanimācijas puišu baidīšanas ar nāves tuvumu un viss tas. Un tās spilgtās griestu lampas un apziņa, ka viss šis var vienkārši tā beigties.. un tāds tumsas palaga tuvums, un domas, par to, ka ir jāzvana viņam, un tai pat laikā ka nē..
Sestdien vakarā mammai teicu, ka tuvākās divas nedēļas manā dzīve izšķirs ļoti daudz, kas kā kapēc.. nezinu, viss uz ko varu paļauties ir augošā intuīcijas balss, un vēl vakarnakt tieši pirms miega sāku klausīties Santas ieteikto audiogrāmatu - six pillars of self asteem, un tad jau pirmie vārdi uzdzina trīcošu velmi piekrist, ka divi cilvēki ar zemu pašapziņu, nevarēs radīt ko augstu/spilgtu.. kā tad ir..? Balsis manī ir kļuvušas maigāks, meditācija ir veidojusi lielākas atstarpes starp nosodošajiem, niecinošajiem vārdiem, bet tik daudz, kas vēl paliek.. vēlme salīdzināt sevi un tad es domāju, kas ir tas tukšums, ko es alkstu, lai viņš manī aizpilda.. uzmanība? Maigums? Lai, kas arī tas būtu to varu dot pati sev, vien skavas un viņa silti dunošās silts tuvums.. to gan nē, nevaru. Kāds ceļš mani priekšā gaida? Kādi būs šie Ziemssvētki? Un galu galā kādas un kad būs attiecības ar viņu, vai kādu citu lielisko..? Kurp es augšu? Kurp es gribu augt..?
Un tik savādi, ka šonakt aprit tieši deviņi mēneši kopš man ir pieskāries kāds vīrietis.. un tad savā ziņā komiski, ka mani kailu vakarnakt apčamdīja, tik daudz un dažādi vīrieš dzimtes pārstāvji.. domāju par maigumu, domāju par attieksmi, domāju, ka man nav kurp dzīties ir jātop par gaismu un viņi paši lido šurp..
( Manifistēts maskulīnās enerģijas tuvums?)

Ak dzīvīt.. Ak Dieviņ.. saudzē mūsu sirdis un ticību Tev!
linkpost comment

Iekš Rīg [Dec. 6th, 2017|09:31 am]
Ak Rīga, kā lai izeju caur Tavām artērijām, bez masku slāņiem, pērļu auskariem un švītīga apģērba..? Ak Rīga, kā lai metu stūri Tavām jaunatklātajām kafejnīcām un izstāžu zālēm..? Ak Rīga, kā lai neiztērēju visus savus iekrājumus, Tavu spīdīgo skatlogu acīs..? Ak Rīga.. Tu esi mainījusies, un tamdēļ man pamazām gribas mukt prom no Tevis.. Mūsu savienība ir bijusi ilga, kopš maniem pirmajiem elpas vilcieniem Tu esi aijājusi mani, savās naksnīgo trolejbusu klaudzienu un sirēnu šūpuļdziesmās.. Ak Rīga, Tu esi kļuvusi pārlieku ātra un intensīva.. ak Rīga cik viegli Tevi ir pārdozēt..
link4 comments|post comment

Sajūtukopas - atteikšanās / pateikšanās un eklēri [Dec. 5th, 2017|12:12 pm]
Vakarnakt pilnmēness un tā spožā sniega gaisma, brīdī kad mākoņamlas paverās. Tā lūk es kūlos pa gultu līdz kādiem diviem. Saliku sajūtas kastītēs - man sanāca trīs. Viena vislielākā, tāda gareni caurspīdīga, kā no jisk veikala, pa kādiem eiro piecpadsmit, ok varbūt tādu divu kopa - tur salīda viss foršais, kas ir manā dzīvē, visi saulainie cilvēki, plāni, darbības, sajūtas. Tad arī tāda maza kastītē, bet ļoti koncentrēta - tur viņš, zelta vabolītes, neatrisinātie konflikti ar otru mietas ģimenes pusi, rētas un sāpīgi pārmetumi, izmisums, dusmas un vientulība, viss tas neforšais, ko kustināt pa lielam nemaz negribas, bet tas lūk kustina pats sevi.. un tad trešā kaste vidējā izmērā starp pirmo un otro - tur ļaudis ar nedefinējām enerģijām, abstraktas domas un neizprotami tukšumi nākotnes pieredzē, naudas jautājumi.. Tā nu es mēģināju ieviest kārtību sevī, pilnmēness naktī. Caur tādu meditatīvu sevis vērošanu, spriešanu, ieklausīšanos.
Un vakar pasakaini burvīgu vēl vienu adventes vainagu izveidoju, tādu gaumīgi avangardisku, un ļoti milzīgu. Mammai uz darbu. Un tad divos nogāju lejā, lai pēdējoreiz pamielotu acis uz vainagu. Nolēmu kā pēdējo akcentu, iespraust - savu meža dārgumu - Dzeņa spārna spalvu, kā simbolisku, kārtējo mēģinājumu - palaist viņu vaļā..
Domāju par gaidāmo jauno gadu, svinībām, ka varētu iztraukties ielās un ballēties, un nez kamdēļ šķita, ka varētu attapties viņa gultā.. nezinu paralēlās realitātes. Diez vai tas būtu mana laimīgā jaunā gada dzīves vēstnesis.. bet varbūt..
Lai nu kā, šodien aiz loga pasaka, iešu uz mežu, celsim sniegavīru un morāli briedīšu savam sestdienas izaicinājumam :)
Winterwonderland. Un mazliet aust atmiņu sajūta no divtūkstoš ceturtā gada ziemas. Tā jauni augošā stabilitātes sajūta sevī un nojauta, ka gaidāms kaut kas neparedzams un ļoti foršs..
linkpost comment

Sniega miglā / uz zemes atgulties un vērot koku galotnes [Dec. 4th, 2017|02:48 pm]
Vakardienas sajūtas eskalējās līdz gulēšanai uz vannasistabas grīdas un pilnīgai asaru slūžu nolaišanai. Izraudājos, par visu, par meitu, par netaisnībām no viņas tēva puses, par mammas dīvainībām, par naudas lietām, par nejēdzīgo viņa skarbumu, riktīgi izžēloju sevi, samīļoju, piedevu un ļāvu būt savās emocījās tādai kāda esmu. Šodien rezultātā daudz labāk, sestdien meiteņ vorkšops vainagiem un visi sagatavošanās darbi. No vienas puses gribas tik daudz ko darīt no otras gulēt gultā, kaut kā meklēju vidusceļu, mācos no jaudīgajiem un Dieva.
Tādi lūk pīrāgi un ārā tik fantastisks laiks, gribas suni un lielisku spoguļkameru. Gribas spēku, daudz, lai var visus visus savus sapņus šai dzīvē var piepildīt.
linkpost comment

Saprast / nesaprast / Pārprast [Dec. 3rd, 2017|06:04 pm]
Man gribētos teikt, ka ir pilnīgs - čau, bet tomēr tai pat laikā es domāju, ka nav jau tik traki, bet gribas izlikt, vismaz te cibā, to sāpi, aizvanojumu un besi un protams nesapratni.. kas pie velna šeit notiek?
Melnā tēja, visvisādi pasakaini adventes vainagi saražoti, bet gribas mieru un to sajūtu, kas ķeras sapņos, nu to vieglumu un siltumu un tās skavas, un pirkstus cauri tiem vijīgajiem matiem, un tad ir pļaukas no realitātes un mēģinājumi atšķetināt, zoom out, lai var paskatīties uz situāciju ar svaigu galvu. Meditācija - Izglābs pasauli. Bet tas ko es tik tiešām esmu iemācījusies - ir reaģēt lēnām, nebūt tik spontānai, jo lielākoties tie impulsīvi pieņemties lēmumi izvēršas galvassāpēs. Un jēziņ, kā man gribas atsvabināties no domām par viņu. Kā lai apmāna sevi un to pieķeršanās uzburto ainu sevī.. Es tik veiksmīgi izvilku gandrīz nedēļu, ar aukstumu ar svaigumu sevī, bet - zvāgš - aizgāju pie terapētes un viņas domas, ka šis viss tā vienkārši nebeigsies un pēc dažām stundām jūtu vārgmi iekšpusē un vadzi, kas lūzt - atkal saaukstēšanās formā.. atrast to līdzsvaru nepieciešams, bez pārmērīgas ieniršanas un bez pretošanās tam ko jūtu.. ar cieņu, pret savu sirdi un sajūtām, citādi šī uzspēlētā vienaldzības taktika, var novest mani tur kur biju pagaišziem.. un atgriezties tur nav velmes.
.. un ko pie velna es domāju, kad izvēlējos nākt šeit uz zemes? Spēlēt šo cilvēcisko sāpju ciklu, tās augšas un lejas, tās brūces dzīstošās un no jauna plēstās.. mirstīgā miesā iesprostota, tik jūtīgā ar mūžības spēku sirdī, cīnoties par taisnību un balansu..
Kas ir manas mācības? Ko es vēl nesaprotu, ka nelaiž mani vaļā..?
Un pirmais decembris taču tikko un pilnmēness, un es dusmas sevī turu..
Palaid Palaid vaļā, lai Tavs trauks atkal pilns taptu, vecais saturs jālej ārā..
Bet kā..?
link4 comments|post comment

Sniegs - sniegs - bezmiegs [Nov. 28th, 2017|10:33 pm]
Es jau sapriecājos, ka atlaida. Tas stīvums pakrūtē pārgājis. Bet šopēcpusdien atkal ieblieza, nu tā ka bimbulis nāk, un viss šķiet bezjēdzīgi tizls. Labi, ka snieg, tas mierina. Un labi, ka rīt tieku pie terapeites beidzot. Un labi, ka ir tēja, un labi ka ir mūzika un sveces. Varētu jau izraudāties, uzlikt sound poetus un kaukt, bet pa lielam tas viss tādā bezjēgā, jo taču ko es mānu, viņš man apniktu, kā allaž apnīk visi viņi. Sajūtu medniece. Alkt otru pusi, lai tur ilgotos pēc šīs. Absurdā daba, absurdais skaistais cilvēks.
Un vēl man tagad vajag gaismas, un mazliet drosmi, lai izdarītu to ko gribu un ceru.. un uz jautājumu, vai to daru viņam.. es labāk neatbildēšu, jo ja domāšu par viņu, neizdarīšu neko, tikai savos baudas mākoņos slīkšu. Man vieglāk tagad ir domāt, ka viņš ir otrpus okeāna, vai nemaz nav, vieglāk ir domāt, ka viņš nekad vairs nesatiks mani, un es viņu. Un tās atlikušās sienu paliekas viņā. Smieklīgi tik tiešām, ne es viņam, ne viņš man.
Pieķeršanās nogalina, nekad nekad nepieķeraties. Allaž turiet plānu b, vārtus vaļā, māniet vīriešus, manipulējiet ar viņiem, jo vīriešiem patīk spēles, es laikam vēl aizvien esmu par naivu, lai noticētu, ka tā ir patiesība.. caur salauztām sirdīm, ārējas impērijas tiek celtas, uz iekšu gruvešiem.. sāp, atkal. Kas sāp? Un tik pat labi, viņš varētu tagad kaut kur neprātā, mangaļsalas mežos, šaut uz sniegpārslām, un kliegt uz debesīm, tas izklausītos pēc viņa. Tēli, spilgti tēli un klusums, bez.
Iedodiet tik jaunas cerības, un es pati būšu tā, kas sev cilpu - kaklā met..
linkpost comment

Tici/Netici/Palaid Palaid [Nov. 23rd, 2017|10:47 pm]
Var ticēt. Biju taču vēl tikko sagājusi Dvīņu liesmu epopejā. Tā un šitā. Atradu iemeslus, skaidrojumus un pierādījumus. Un Otrdien sapratu, ka viss - negribu, nevajag. Attaisnot kretīnismu, tikai tāpēc, ka nevaru pieņemt to, ka nebūs mums nekā. Esmu pelnījusi laimi un prieku, uz ziedošas attiecības. Gana ciests un sāpēts gana, gana esmu pinusies ar kretīniem. Lai paliek pagātnē. Es esmu brīva. Viņa nav. Bet mazliet sāp iekšas, jo šķiet, ka viņš dara kaut ko brutālu pret sevi šobrīd. Tas nav vairs mans stāsts. Mans stāsts ir jauns, spēkpilns un enerģijas pilns. Es aizmirstu un eju uz jaunu likteņa scenārija līkni.
Šodien pirmais klinšu kāpšanas treniņš, tiku līdz pašai augšai - Dāgs drošināja. Mācos uzticēties - sev un pasaulei un protams Dievam. Drīz Ziemassvētki, smaržo mandarīni, adventes vainags un svaigas cerības.
linkpost comment

Viss, kas mums ir - šis tagadnes mirklis.. [Nov. 21st, 2017|12:17 am]
Novembris.. auč. Migla un krēsla un vēsums un protams viss tas, kas dienām tur gultā. Novembris. Šķiet, tik pat cik Tu mani apbur Novembri, tik pat arī nomāc. Ar savu pelēkās dūmakas debesīm un agrajiem vakariem. Un vēsumu, kas zogas caur vēlam rudenim nepiemērotiem apaviem.
Klinģerīšu tēja. Sēžu savā baltajā istabā, ar tikko izmazgātiem matiem, un sapņiem par rītdienu - beidzot satikt jūru. Par sapņiem šonedēļ izdarīt tik daudz no tā, kas slimošanas dēļ tika atlikts, tik ilgi atlikts. Smagums plaušās turās, reizēm atkāpjas, citas dienas nē. Un sirds, mana/Tava un Plāni. Cik % no tiem piepildās? Cik nē? Un cik daudz to vietā nāk kaut kas piemērotāks..?
Tu. Šķiet, ka Tu paliec šai pus kontinentam. Eju sevī - nevaru saprast, nolasīt. It kā Tu būtu aizpildījis to vietu, caur kuru varēju Tev piekļūt, sajust. It kā tur būtu kaut kas, varbūt cita Viņa.. nezinu, bet tā vieta ir tumīga un noteikti, nav tumša. Bieza, blīva gaisma - Tevī. Mani tas mulsina un nedod mieru. Es meklēju atbildes un turpmāko ceļu, bet viss kas ir priekšā ir tā Novembra migla.. Es taustos, skumstu un meklēju iemeslus. Un ļoti daudz eju dziļumā. Inirt, sāku lasīt 'Ienirt' bet nē.. pārāk skumji zini, pārāk.
Gaidu nākamo vasaru un zvaigžnotās naktis, zem skandināvijas debesīm, un vieglumu, protams arī vieglumu.. Bet lielākais paradokss, laikam slēpjas tajā, ka man šķiet, ja ilgas pēc Tevis pazustu ( Tu būtu tepat ) es visdrīzāk atrastu kādu citu pēc kā tvīkt.. varbūt arī nē, es nezinu. Manī ir mulsums, nenoteiktība un kamoli kaklā un vēl cerības uz adventes laiku..
Siltu un Mierīgu Tev šo nakti, lai tā sasodīti skaistā migla - tin Tevi, lai iztin un dziedē..
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]