| |
[Dec. 14th, 2017|04:38 pm] |
|
Tikko sāka snigt. Uzrakstīju viņam vēstuli. Ieliku marmora raksta aploksnē. Nezinu, vai aizsūtīšu. Deguns dzīst, jācer ka nepaliks rēta. Jūtu kā nomainījusies enerģija, tagad sēžot mājas varu vērot sevi, savas domas, no kurām tik intensīvi skrēju prom un tā deguna gaisā sajūta, kas sāka aizvien vairāk sekot līdzi, viss tas izpatikšanas un iekļausānās velmes vaibs, kaut kādā noteiktā slāņa kategorijā.. bija pamatīgi mani paķēris un tad jau nav brīnums, ka Dieviņš paņēma un to degunu man pret zemi apsita.. tā notiek. Kaut kas briest,kaut kas mainās. Šogad būs tādi klusi Ziemssvētki, jācer ka mierīgi arī. Tāds tagad tas pārmaiņu laiks, noturēt līdzsvaru, neieslīgt galējības un viszinīša iedomībā. Turēt kursu, turēt viduspunktu - starp sevis cienīšanu un mīlēšanu, bet ne iedomību un nekrist sevis nīšanā un zākāšanā. Līdzsvars būs mans sabiedrotais atlikušā gada dienās. |
|
|
