| Viņa acis/Viņu acis/ Laika groži un šis pavasars |
May. 25th, 2018|11:29 am |
|
Un laiks un Tu un Dievs un viss tas, kas zied atkal. Tik daudz ir pagājušas dienas, kopš klabināju šeit - tik daudz ir sadzijis. Tik daudz. Un dienas atkal mirdz. Un ticība ir. Un protams, es pamanu rētas vēl plēstās - pamanu. Kad blakām stāv tāds jauns un smaidīgs, tāds svaigs, bet tik un tā mazliet dzīves paguris. Tāds, kas turpina un galu galā, tāds, kas ir vien pakāpiens vēl viens - bezgalīgajā attīstībā. Pužļa gabaliņš un viņš klusē, un Klusēja vasaras pirms - desmitgades un simtgades un smaidi un laiks cilpas, attīstības posmi. Izteiktas velmes un manifestētas realitātes un saulrieti piejūras. Un sajūta saslēdzoties un sajūta kad viņa skavas atlaiž vaļā. Un spīles un veidotā realitāte - ārpus kontrasta - ārpus sāpīgās pieredzes. Un Kastaņi nozied, un viss plūst. Un plūst it viss, arī siltais un maigais un kā, lai šai vietā patur kaut ko.. ja viss izšķīst, viss transformējas.. kā lai apsola un galu galā, kā lai mīl.. ja viss var pāriet.. un kā lai uzticas un notic, un kā, lai atrod.. un tad ir Dievs, pāri visam - vienīgais permanentais šeit - tikai Viņš, tikai Tas, tikai Visuma elpa uz Tava saulē dedzinātā kakla - Tev atkal traucoties kaut kurp.. un jāsecina, ka gribot traukties līdzi, es saprotu, ka esmu gatava tapt lēna, nē - nejau bez piedzīvojumiem, un vasaras rīta saullēkta, bet rēnā mierā, dziļā plūsmā.. kur es esmu..? Skrienot, tiecoties un traucoties.. tas viss ir pagājis - man.. pieredzes slāņi, jauni stimuli un virspusēji prieki, tas bija tur pie divdesmit, jauns posms, jauns gadskaitlis.. es iešu lēnām, es iešu dziļumā.. un tie, kas nāks, lai nāk beidzot ar mani līdzās.. es esmu gatava kopā roku rokā ar vienu iet.. pamazām, kopjot, lolojot un baudot.. tur bija labi, bet šeit man vairāk - tagad tīk.. |
|