| Tim tirim |
Dec. 12th, 2017|07:31 pm |
Pagājuša nakts. Sāpes kunģī, no kurām četros ar pārsistu degunu atradu sevi uz viesistabas grīdas. Tālāk jau piedzīvojumi slimnīcā, kaut kādas reanimācijas puišu baidīšanas ar nāves tuvumu un viss tas. Un tās spilgtās griestu lampas un apziņa, ka viss šis var vienkārši tā beigties.. un tāds tumsas palaga tuvums, un domas, par to, ka ir jāzvana viņam, un tai pat laikā ka nē..
Sestdien vakarā mammai teicu, ka tuvākās divas nedēļas manā dzīve izšķirs ļoti daudz, kas kā kapēc.. nezinu, viss uz ko varu paļauties ir augošā intuīcijas balss, un vēl vakarnakt tieši pirms miega sāku klausīties Santas ieteikto audiogrāmatu - six pillars of self asteem, un tad jau pirmie vārdi uzdzina trīcošu velmi piekrist, ka divi cilvēki ar zemu pašapziņu, nevarēs radīt ko augstu/spilgtu.. kā tad ir..? Balsis manī ir kļuvušas maigāks, meditācija ir veidojusi lielākas atstarpes starp nosodošajiem, niecinošajiem vārdiem, bet tik daudz, kas vēl paliek.. vēlme salīdzināt sevi un tad es domāju, kas ir tas tukšums, ko es alkstu, lai viņš manī aizpilda.. uzmanība? Maigums? Lai, kas arī tas būtu to varu dot pati sev, vien skavas un viņa silti dunošās silts tuvums.. to gan nē, nevaru. Kāds ceļš mani priekšā gaida? Kādi būs šie Ziemssvētki? Un galu galā kādas un kad būs attiecības ar viņu, vai kādu citu lielisko..? Kurp es augšu? Kurp es gribu augt..?
Un tik savādi, ka šonakt aprit tieši deviņi mēneši kopš man ir pieskāries kāds vīrietis.. un tad savā ziņā komiski, ka mani kailu vakarnakt apčamdīja, tik daudz un dažādi vīrieš dzimtes pārstāvji.. domāju par maigumu, domāju par attieksmi, domāju, ka man nav kurp dzīties ir jātop par gaismu un viņi paši lido šurp..
( Manifistēts maskulīnās enerģijas tuvums?)
Ak dzīvīt.. Ak Dieviņ.. saudzē mūsu sirdis un ticību Tev! |
|