| Svētdiena un Šodiena |
Dec. 17th, 2017|07:11 pm |
Pirms gada šai naktī vizēja.. cik daudz esmu aktīvi ņēmusi darbību, tur kur varbūt pat tas nebija nepieciešams. Nogaidīt, paklusēt, paciesties. Elpot un būt Ziemas mierā. Tētis raksta Ziemssvētku apsveikumus radiem, pajautāju, vai paliks pāri pastmarkas - Paliks. Tad jau rīt, iespējams iemetīšu arī es aploksni, pastkastē.. ar pilnīgu noliegumu un tad jau atkal maigu nojausmu, ar niršanu uztveres sistēmā, ar iešanu bezapziņas vālos. Meklējot patiesību sevī, vai viņš ir tik cik sāpju radītu projekciju pieķeršanās, vai tomēr tajā ir kaut kas no tā Dievišķā, Lielā, Bezgalīgā.. mēģinu saprast, vai Viņš ir tik traumu radīta ilūzija, kas ienākot manā dzīves realitātē, izpostīs mani, saraujot gabalu - gabalos, vai tomēr svētīs viscaur.. mēģinu atkost, vai tas, ka viņš nav tepat ir Dieva svētība, vai turpretī, manas ziedoši skaistās dzīves iztrūkstošais gala dekors.. mīņāties, un uz apli sevi malt. Starp jā un nē, starp cerībām un dzīves pļaukām, starp ticību un racionālu loģikas pieeju šim visam.. savu ceļu, savu ceļu rast, simt takās neizplūst. Simbiozē starp sirdi, prātu, dvēseli.
Atšķirt mīlestību no realitātes izmukšanas shēmām, kā lai..? |
|