| |
[Aug. 16th, 2020|10:11 am] |
The cure for anything is salt water: sweat, tears or the sea.
~Isak Dinesen |
|
|
| |
[Apr. 27th, 2020|04:46 pm] |
|
Доброй вечности! |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2020|04:45 pm] |
čau ciba,
ir pagājis laiks, kādi gadi piecpadsmit.
zini, es mēģināju rakstīt citās platformās pat tai dullajā sejas grāmatā. Bet nekas nelīdzinās Tev. Es zinu, ka pārsvarā cibu lieto, nu teiksim tā bohēmiska dzīvesveida piekritēji, bet ko var darīt, ja Tu man esi Tik tuva. Un vai arī es kaut kur zem visiem saviem ''pareizajiem'' slāņiem arī galu galā neesmu vēl viens dullais, kas izraksta sevi ārā, šajā klabošajā realitāte...
Un vispār tik daudz, kas ir noticis. Nobriedis un atmiris. Daži sajūtu sīpoli manā augsnē stāv un - vai uzziedēs šo pavasar, to radīs laiks. Un varbūt tikai pēc dažiem mēnešiem, es izrakšu tos un smiešos, gardi un saldi domādama, ka tie mani kaut kādā veidā ir pietuvojuši tam lielajam sajūtu izvirdumam, kas ar katru dienu nāk tuvāk - mirklis, ko es gaidu jau trīs gadus, svētais - saplūšanas brīdis ar savu Karali.
Ir smieklīgi, cilvēku likteņi it visi - no Lielās esības perspektīvas, protams arī mans. Mazie atomu uzplaiksnījumi lielajā visuma katlā <3 |
|
|
| Gribas uzrakstīt, jeb Sveika Ciba |
[Nov. 2nd, 2018|12:28 pm] |
|
Un vasara protams ātri vien paskrēja un re kur Rudens tepat. Klabinos citur. Gaidu brīvdienas no pienākumiem un sapņoju par Korsiku un Štatiem. Vakar izplūdu asarās beidzot, palika vieglāk. Šodien tā jocīgi. Saprotu, ka ir ko dziedēt sevī, slāņus un slānīšus. Vasarā viegli aizmukt no sevis un distancēties no rētām, bet rudens un ziema, tas ir laiks, kad vest sevi kārtībā, jeb rati jāgatavo Ziemā. Tad nu acīmredzot esmu nobriedusi jaunam iekšdarbu posmam, lai nākamvasar var vēl tālāk un dziļāk ripot un piedzīvot. Jo aizgājusī vasara bija fantastiska, un domāju tā nopelns ir visa tā, kas sakārots sevī pa pagājušajiem diviem gadiem. Ir areāli, kas aizvien ir tikai pa kripatiņu sadzijuši, un kas paliek un pūžņo, atvērtas rētas. Lai cik ar sevis izvēlētām metodēm cenšos dziedēt - ar vienu soli uz priekšu, diviem atpakaļ, un tā pa cikliem un apļiem, atsitos, pret pagaidām neaptveramu iekšējo sienu, kas acīmredzot ir mana nākamā attīstības posma slānis. Iekšpusē sāp, bet gribas lai ir citādāk, jo tagad zinu, ka var būt citādāk. Izkāpt, no drūmā - iekāpt ziedošā priekā. |
|
|
| Kaijs kliedzot attopas |
[Jul. 8th, 2018|01:25 pm] |
Pusnaktī skrēju pa parku. Ceļā no Jūrmalas, caur melnā bmw logu ieraudzīju Māras Zemes tiešraidi. Sirds sāka klaudzēt un aizapziņā, kaut kas teica - lec, ārā un skrien. Automašīnu numuri visu ceļu atgādināja, ka esmu tiešu tur un tad, kur man ir jābūt. Lielais ekrāns dunēja un pikselīši neļāva nošķirt vienu seju no citas. Viņi visi plūda, viņi visi Dieva rakstos vibrēja. Dzēru siltumu sevī. Un mazliet neticot, gaidīju, ieraugam ekrānā viņu. Viņa cirtoto pakausi. Es smaidīju un jutu nakti guļam sev uz pleciem. Tik lielā pūlī, tik lielā dejā, tik lielā vibrējošā masā atšķirt vienu Viņu, būtu bezgal neiespējami. Un tā arī bija. Es devos uz nakts ausaini, kas veda mani tuvāk gultai, tuvāk ķermeniskā miera restartam. Labi, ka ir miegs un labi, ka ir sapņi. Tie ļauj izdzīvot un ticēt un manifestēt un būt mīlestībā - pievērtām acīm un smaidu.
Un šorīt es domāju, par visiem viņiem. (Nopūta) Atkal atceros, nedēļu vecu notikumu, kā man pat nesāpot īsti tai brīdī - viens viņš saka, esmu apprecējies. It kā jau es nebūtu, jau to nojautusi un ēterī saņēmusi un enerģiju tīklos lasījusi. Tik pašsaprotami. Tik skaidri. Un Tad ir nakts pirms, mēs minamies caur klusu mežu, un tai brīdī kad stāstu, ka kaut kas dziļi man netic, ka varu būt laimīga - kreisajā sānā, kāds klusē. Es nezinu. Kā, lai notic? Kā lai? Kā lai uzticas? Un galu galā, kā lai paliek mīlestībā vienam, tad kad Viņš atnāks..?
Un ja nu tomēr man ir lemts tai smilšu kāpā, jūras krastā palikt - vienai..?
Es taču vēl ceru un ticu uz kaut ko, ar kādu.. ar vienu tuvu, ar vienu viņu.. un tai pat laikā nemaz vairs nē.. |
|
|
| Tu - valgā Rīga |
[Jul. 3rd, 2018|09:09 pm] |
| [ | mood |
| |  cheerful | ] |
Ieskaties acīs. Emocijām - nosauc tās vārdā. Atrodi tām mājas, atrodi tām vietu. Un pukst protams. Saule žilbina manas acis un Tu pa ceļam uz to. Aiz kongresu nama. Es mēģinu Tev pateikt vārdos. Un nespēju. Es jūtu takas - viena ir mīlestībā, otra bailēs - bailēs no visa tā, kas jelkad manā un dzīvē pirms ir nogājis greizi. Bet tam nav vietas vairs, soļojot pa valgām pusnakts ielām es skaidroju sev - tik daudz darba ir ieguldīts sevī, tik daudz ir dzijis un sadzijis, esmu tik daudz ko atmetusi, pulējusi, atbrīvojusi un izmetusi.. diez vai scenārijs var atkārtoties, diez vai.. ir jauni cikli un jaunas cilpas. Noticēt? Mēģināt? Un visi visi - kā vajag, kā darīt/nedarīt.. un Tu kaut kur sprigans vakaros svīsti kopā ar citiem galvaspilsētas raibajiem dancotājiem - kopībā. Un es stāvu no malas. Loku saldējumu pēc saldējuma un cenšos noticēt - ka nu man arī lemts beidzot īstā Laimē būt - ķirsīt.. |
|
|
| Cirtotie čemuriņi |
[Jun. 29th, 2018|10:33 pm] |
Viņš ir jauns, ak vai cik jauns. Un ak vai cik viņā ir spīta un ak vai - cik daudz šīs vasaras saullēktu atblāzmas sagaidītas kopā - klīstot viens otra dzīlēs. Viss ir savādāk. Un manī pukst. Un manī pukst abi viņi - cirtotie. Un starp viņiem stāv divdesmit gadi. Ak vai, kā es tā.. ak vai. Mācības un senseji abi man viņi. Izvēles. Un tagad es zinu, ka mani ēterī kaut kur gaida vēl kāds - spēcīgs, stalts un protams jaudīgs.. Vai Visjaudīgākais(?)
Mans nākamās trīsgades uzdevums ir - izvēlēties vislabāko, piemērotāko, prātīgāko un to kam visvairāk rūpu.. un šie ir tikai ceļa sākums.. šie ir tikai pirmie zemeņu čemuri piemežiņā.. tur dziļāk ir vēl, tur dziļāk ir tik daudz kā vēl.. :) Mēŗķis, kurss un aiziet okeānā :) |
|
|
| Viņa acis/Viņu acis/ Laika groži un šis pavasars |
[May. 25th, 2018|11:29 am] |
| [ | music |
| | Henry Green - Electric Feel (Kygo Remix) (MGMT Cover) | ] |
Un laiks un Tu un Dievs un viss tas, kas zied atkal. Tik daudz ir pagājušas dienas, kopš klabināju šeit - tik daudz ir sadzijis. Tik daudz. Un dienas atkal mirdz. Un ticība ir. Un protams, es pamanu rētas vēl plēstās - pamanu. Kad blakām stāv tāds jauns un smaidīgs, tāds svaigs, bet tik un tā mazliet dzīves paguris. Tāds, kas turpina un galu galā, tāds, kas ir vien pakāpiens vēl viens - bezgalīgajā attīstībā. Pužļa gabaliņš un viņš klusē, un Klusēja vasaras pirms - desmitgades un simtgades un smaidi un laiks cilpas, attīstības posmi. Izteiktas velmes un manifestētas realitātes un saulrieti piejūras. Un sajūta saslēdzoties un sajūta kad viņa skavas atlaiž vaļā. Un spīles un veidotā realitāte - ārpus kontrasta - ārpus sāpīgās pieredzes. Un Kastaņi nozied, un viss plūst. Un plūst it viss, arī siltais un maigais un kā, lai šai vietā patur kaut ko.. ja viss izšķīst, viss transformējas.. kā lai apsola un galu galā, kā lai mīl.. ja viss var pāriet.. un kā lai uzticas un notic, un kā, lai atrod.. un tad ir Dievs, pāri visam - vienīgais permanentais šeit - tikai Viņš, tikai Tas, tikai Visuma elpa uz Tava saulē dedzinātā kakla - Tev atkal traucoties kaut kurp.. un jāsecina, ka gribot traukties līdzi, es saprotu, ka esmu gatava tapt lēna, nē - nejau bez piedzīvojumiem, un vasaras rīta saullēkta, bet rēnā mierā, dziļā plūsmā.. kur es esmu..? Skrienot, tiecoties un traucoties.. tas viss ir pagājis - man.. pieredzes slāņi, jauni stimuli un virspusēji prieki, tas bija tur pie divdesmit, jauns posms, jauns gadskaitlis.. es iešu lēnām, es iešu dziļumā.. un tie, kas nāks, lai nāk beidzot ar mani līdzās.. es esmu gatava kopā roku rokā ar vienu iet.. pamazām, kopjot, lolojot un baudot.. tur bija labi, bet šeit man vairāk - tagad tīk.. |
|
|
| Pilnīgi baltā ziemā |
[Jan. 18th, 2018|03:10 pm] |
|
Priekšējā pieres daiva pulsē. No uzskatiem, ko sevī pārprogrammēju. Spēks un uzņēmība, būt dižākai par saviem apstākļiem. Turēt kursu un mainīt savu likteni. Es esmu mīlestības vērta, es varu būt veiksmīga un priecīga, es varu būt harmoniski.. Viss var būt, spēks ir manī! Un galu galā, sākumam varētu arī nopirkt dzīvoklīti Pāvilostā, vai Liepājā.. tas tik būtu.. :) Fantastiki! |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2018|07:34 pm] |
'' Cherish your visions and your dreams as they are the children of your soul; the blue prints of your ultimate achievements. ”
~Napoleon Hill |
|
|
| Janvāra sauļuks |
[Jan. 16th, 2018|01:27 pm] |
| [ | music |
| | The Sound Poets - No sevis vairs nav bail | ] |
Šodien laikam mazliet temperatūra. Atkopjos no pašas sakultajiem nedarbiem, kad pakāpeniski ļaunie vārdi manī pārrauga - darbos pret sevi. Ar gaļas ēšanu un vienu vakaru tādu kārtīgu vīna padzeršanu, vietā, kur negribēju atgriezties. Bet tas bija vēl pirms Ziemassvētkiem. Kad nedēļā pēc terapeites apmeklējuma, piefiksēju savas domas, kas mani automātā jau moka daudzus gadus, pašai tik slikti slikti kļuva. Bet kaut kā turējos. Šķita ka zinu ko daru, savu kursu. Tās sāpītes iekšā. Tā plate. Un tad pirms apmēram divām nedēļām, sačubinājos un nopirku grāmatu, sāku lasīt, atkal sāku saimniekot pa savu prātu. Līdu dziļumā, un atkal jau sapratu, ka nevar uz ne vienu dienu atslābt, katru rītu afirmācijas, atgādinot sev, ka esmu skaista, mīlestības vērta un drosmīga, ka man viss izdosies. Un tad arī pirmo reiz dzīvē salikās ceļš pie astrologa, un diena pēc. Viņai bija taisnība, viss visumā ir caurvīti savīts. Un arī Tu. Man ir sapnis par Jūliju, uz kuru es iešu. Atkopšos un pamazām kārtošu savu ķermeni. Gaisma ir, allaž ir bijusi. Ticēt. Mīlēt. Un turēt sevi balansā un maigumā. Tāls ceļš ir iets, Tev taisnība. Viss skaistais vēl ir priekšā, viss būs, viss ir. Mīlēt, vaktēt prātu un pārvarēt savus ierobežojumus. Izlausties, no gadu gadiem ilgušām programmām pār sevi. |
|
|
| Bij vakardiena un saule un pilsēta un viņš |
[Jan. 14th, 2018|07:09 pm] |
|
Kā tur bija - jautā un Tev taps atbildēts.. Es nezinu, kurp šis ceļš mani ved, bet zinu, ka noteikti uz spēka un jaudas skavām.. ticēt, mīlēt, uzdrošināties un darīt to kā iekšā skan.. |
|
|
| 14km |
[Jan. 9th, 2018|11:02 am] |
|
Vakar nogāju pirmo riez pēc plaušu karsoņa tik lielu attālumu. Pēc tam biju pilnībā piejūras saullēktā izšķīdusi un laimīga. Esmu āra cilvēks, dabas bērns, lai justos labi, man nepieciešams sports pie dabas. Man ir tieši mēnesis laika, lai sagatavotos Somijas pārgājienam. Biju domājusi iet uz vietējo sporta zāli, bet neesmu pārliecināta vairs, bet varbūt.. manīs. |
|
|
| - Pašrefleksija pusnaktī - |
[Jan. 7th, 2018|11:23 pm] |
Gada beigas un sākums nebija no vieglākajiem. Iegrimu vietās, kurās vēl nesen šķita, ka vairs neatgriezīšos. Acīmredzot ir nesakārtotais, vēl gana daudz manī, ja notiek tā kā notiek.
Domāju par savām bailēm.. par to, ka bail, ka nekad šai dzīvē nevarēšu izveidot skaistas, stabilas un harmoniskas romantiskas attiecības ar vīrieti, un par to tikai vairāk mani biedētu fakts, ka Dieva tik tiešam izrādītos, ka nav.. ka šis viss ir vien mūsu ģeniāli sarežģītā prāta radīta spēlīte, kurā maldīties pašiem..
ir sapņi, kas dod vēl spēku, bet tuvākajā laikā esmu nolēmusi pieņemt lēmumus, kas mani pietuvinās tiem, vai galēji šos sapņus no maniem dzīves plāniem aizvāks.. pietiks sāpēt, un upura lomā spēlēt, laiks rīkoties un skatīt acīs savas dziļās bailes.. |
|
|
| - Hygge - Labās ziņās - Dzidrumā - |
[Jan. 4th, 2018|12:34 pm] |
| [ | music |
| | Daft Punk - Beyond (Nicolas Jaar & Dave Harrington Remix) | ] |
Vēl aizvien tāds lēni pavedinoši loundžīgs toņu sajaukums ausīs atgādina par Viņu. Bet kopumā, ar katru dienu aizvien apaugu ar apziņu, ka mani akmeņi Dievam, bijuši grēcīgi, jo taču - Dieviņš sargāja mani. Laiks iet, es augu un meita. Viņai šodien četri. Paliek svarīgākas mazās lietas, esošais, iegūtais, tas kas ir tepat, nevis tas, kas aiz horizonta, tālumā. Sapņoju, par pārpilnības straumi, kas pār mani līst. Un smaids mazliet, par zemes dzīvi, par to mazumiņu uz ko cilvēka prāts ir sakoncentrējies, caur adatas aci skatoties. Bet zini, kas nepāriet - mīlestība. Bet tagad zinu vairāk. Ir tie ko nepiesiet un labi vien ir. |
|
|
| Spēle |
[Dec. 27th, 2017|12:08 pm] |
|
Jau no paša sākuma tā bija spēle. Kā jau it viss šeit. Šodien spīd saule un šodien spēles noteikumos ir teikt braukt uz Jūrmalu un iet uz randiņu. Šodien ir jaatceras patīkamie realitātes manipulācijas aspekti un Dievietes vieglbūtība. Tas viss ir tikai neironu savienojumu rezultāts. Ieradumi, būt skumjam, vai ieradumi būt ziedošam. Es Tevi mīlu Džō! |
|
|
| Svētdiena un Šodiena |
[Dec. 17th, 2017|07:11 pm] |
| [ | music |
| | The Sound Poets - Miglis | ] |
Pirms gada šai naktī vizēja.. cik daudz esmu aktīvi ņēmusi darbību, tur kur varbūt pat tas nebija nepieciešams. Nogaidīt, paklusēt, paciesties. Elpot un būt Ziemas mierā. Tētis raksta Ziemssvētku apsveikumus radiem, pajautāju, vai paliks pāri pastmarkas - Paliks. Tad jau rīt, iespējams iemetīšu arī es aploksni, pastkastē.. ar pilnīgu noliegumu un tad jau atkal maigu nojausmu, ar niršanu uztveres sistēmā, ar iešanu bezapziņas vālos. Meklējot patiesību sevī, vai viņš ir tik cik sāpju radītu projekciju pieķeršanās, vai tomēr tajā ir kaut kas no tā Dievišķā, Lielā, Bezgalīgā.. mēģinu saprast, vai Viņš ir tik traumu radīta ilūzija, kas ienākot manā dzīves realitātē, izpostīs mani, saraujot gabalu - gabalos, vai tomēr svētīs viscaur.. mēģinu atkost, vai tas, ka viņš nav tepat ir Dieva svētība, vai turpretī, manas ziedoši skaistās dzīves iztrūkstošais gala dekors.. mīņāties, un uz apli sevi malt. Starp jā un nē, starp cerībām un dzīves pļaukām, starp ticību un racionālu loģikas pieeju šim visam.. savu ceļu, savu ceļu rast, simt takās neizplūst. Simbiozē starp sirdi, prātu, dvēseli.
Atšķirt mīlestību no realitātes izmukšanas shēmām, kā lai..? |
|
|
| I can feel it coming in the air tonight, oh Lord.. |
[Dec. 14th, 2017|09:24 pm] |
| [ | music |
| | Phil Collins - In The Air Tonight ('Panski & John Skyfield R | ] |
Pagājušo nakt man izdevās nodefinēt sajūtu kas ir tuvu tai, ko gribu manifestēt. Kādu vīrišķo enerģijas izpausmi vēlos just sev līdzās. Man bija jānirst sevī, pagātnē, sajūtās, kas bija tās maģiskās, kas plauka esot līdzās viņam. Tāda dziļa drošības sajūta, paļaušanās. Stirnīgums, vīrietis, kuram līdzās justies kā līganai stirnai, kas atdodas mednieka rokās, spēcīgas un drošās. Sirds un miesas mednieks, tāds kuram pakļauties, bet nekad neatdoties līdz galam.. Ja visas lielās gudrības cilvēka dzīvē, nāk no kļūdu apzināšanās, tad tā ko es varu skaidri secināt, pēc sarukušām attiecībām un gadiem pavadītiem prātojumus, sieviete nekad nedrīkst pilnībā izšķīst vīrieti, viņai ir jāpatur savs stūrīts, savi noslēpumi un aizraušanās. Es pārāk labi zinu cik viegli ir pazaudēt sevi viņos.. Bet šķiet pati dzīve ir parūpējusies lai tas nekad vairs nenotiktu, tagad man ir meita, gleznošana un tik daudz kā projektējamā.. un šobrīd es esmu nonākusi visaugstākajā attīstības līmeņa kontaktā ar savu intuīciju, tagad, lai palīgā nāk seni okulti rituāli, tuvāk savai raganas būtībai, tuvāk savam dievietes pirmsākumam, tuvāk mātišķās mīlestības pirmavotam, tuvāk turp, kur nekad vīrietim nebūs lemts saprast un nonākt.. kustinot gurnus līgani mēnessgaismā, čukstot tikai vāŗgi nojaušamām meža radīām, pulsējot kopā ar māti zemi, pulsējot un buroties caur gadsimtiem slāpēta spēka skavām tuvāk.. tuvāk pie sevis ejot, es Tevi skaidrāk jūtu, Tavas raupjās, jūras rūdītās plaukstas pāri savam augumam slīdot.. drīz, pavisam drīz.. pretstati satiksies. Iņ un Jaņ. Es un Tu. Un nav vairs nozīmes, tam, kas Tu esi.. galvenā ir enerģija, kas aiz Tevis stāv..
And I've been waiting for this moment for all my life, oh Lord .. |
|
|
| |
[Dec. 14th, 2017|04:38 pm] |
|
Tikko sāka snigt. Uzrakstīju viņam vēstuli. Ieliku marmora raksta aploksnē. Nezinu, vai aizsūtīšu. Deguns dzīst, jācer ka nepaliks rēta. Jūtu kā nomainījusies enerģija, tagad sēžot mājas varu vērot sevi, savas domas, no kurām tik intensīvi skrēju prom un tā deguna gaisā sajūta, kas sāka aizvien vairāk sekot līdzi, viss tas izpatikšanas un iekļausānās velmes vaibs, kaut kādā noteiktā slāņa kategorijā.. bija pamatīgi mani paķēris un tad jau nav brīnums, ka Dieviņš paņēma un to degunu man pret zemi apsita.. tā notiek. Kaut kas briest,kaut kas mainās. Šogad būs tādi klusi Ziemssvētki, jācer ka mierīgi arī. Tāds tagad tas pārmaiņu laiks, noturēt līdzsvaru, neieslīgt galējības un viszinīša iedomībā. Turēt kursu, turēt viduspunktu - starp sevis cienīšanu un mīlēšanu, bet ne iedomību un nekrist sevis nīšanā un zākāšanā. Līdzsvars būs mans sabiedrotais atlikušā gada dienās. |
|
|
| Tim tirim |
[Dec. 12th, 2017|07:31 pm] |
Pagājuša nakts. Sāpes kunģī, no kurām četros ar pārsistu degunu atradu sevi uz viesistabas grīdas. Tālāk jau piedzīvojumi slimnīcā, kaut kādas reanimācijas puišu baidīšanas ar nāves tuvumu un viss tas. Un tās spilgtās griestu lampas un apziņa, ka viss šis var vienkārši tā beigties.. un tāds tumsas palaga tuvums, un domas, par to, ka ir jāzvana viņam, un tai pat laikā ka nē..
Sestdien vakarā mammai teicu, ka tuvākās divas nedēļas manā dzīve izšķirs ļoti daudz, kas kā kapēc.. nezinu, viss uz ko varu paļauties ir augošā intuīcijas balss, un vēl vakarnakt tieši pirms miega sāku klausīties Santas ieteikto audiogrāmatu - six pillars of self asteem, un tad jau pirmie vārdi uzdzina trīcošu velmi piekrist, ka divi cilvēki ar zemu pašapziņu, nevarēs radīt ko augstu/spilgtu.. kā tad ir..? Balsis manī ir kļuvušas maigāks, meditācija ir veidojusi lielākas atstarpes starp nosodošajiem, niecinošajiem vārdiem, bet tik daudz, kas vēl paliek.. vēlme salīdzināt sevi un tad es domāju, kas ir tas tukšums, ko es alkstu, lai viņš manī aizpilda.. uzmanība? Maigums? Lai, kas arī tas būtu to varu dot pati sev, vien skavas un viņa silti dunošās silts tuvums.. to gan nē, nevaru. Kāds ceļš mani priekšā gaida? Kādi būs šie Ziemssvētki? Un galu galā kādas un kad būs attiecības ar viņu, vai kādu citu lielisko..? Kurp es augšu? Kurp es gribu augt..?
Un tik savādi, ka šonakt aprit tieši deviņi mēneši kopš man ir pieskāries kāds vīrietis.. un tad savā ziņā komiski, ka mani kailu vakarnakt apčamdīja, tik daudz un dažādi vīrieš dzimtes pārstāvji.. domāju par maigumu, domāju par attieksmi, domāju, ka man nav kurp dzīties ir jātop par gaismu un viņi paši lido šurp..
( Manifistēts maskulīnās enerģijas tuvums?)
Ak dzīvīt.. Ak Dieviņ.. saudzē mūsu sirdis un ticību Tev! |
|
|