Adon
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, February 20th, 2019
| Time |
Event |
| 10:56p |
par sportošanu
No vienas puses, ik pa laikam ienāk prātā - ‘nu ko tu te katru dienu staigā uz ūdens nodarbībā vai skriet un vēl kaut ko, tāpat Tu savus 150kg nenodzīsi, priekš tam vajag banāli mazāk ēst un vispār atteikties no visiem hamburgeriem un kartupelīšiem’. No otras puses - viņi kaut ko dara, cenšas. Savus vecākus, piemēram, es uz sporta zāli nedabūtu ne ar spēku, ne draudiem, kaut gan vecums un darbs ir tāds, ka noteikti vajadzētu padomāt par atbilstošām fiziskām aktivitātēm. Vienkārši mūsu kultūrā tā nav norma. Un šeit ir. Ir cilvēki, kuri sporta zālē ir vienmēr, kad es tur esmu un es īsti neeju pēc grafika, tātad, viņi ir biežāk par mani, t.i., katru dienu pa divām - trim stundām. Un visu vecumu. Ok, jāatzīst, ka meitenes 16-35 pārstāvētas salīdzinoši maz. Visi pārējie vecumi un dzimumi pārstāvēti bagātīgi un visi kaut ko aktīvi darās.
Dažkārt tik aktīvi, ka gribas uzbļaut. Piemēram, ir viens meksikāniski nēģeriska paskata 180-kilogramīgs jaunietis, kurš nāk katru dienu un uz diviem - trim trenažieriem pavada trīs stundas. Ceļ ļoti lielus svarus. Paceļ pāris reizes un raksta grāmatu telefonā. Un šie trenažieri tad nu ir tie, kurus man vienmēr ir jāķer mirklis, kad viņš nav parādījies pie tiem, jo tad ir nokavēts un tuvāko pusstundu trenažieris būs aizņemts. Es jau atnākot uz trenažieriem apmēram zinu kādā viņš ir stadijā un kāds būs viņa turpmākais maršruts un zinu, kādā secībā man ir jādarbojas, lai paspētu uz katru un nav jāgaida pusstunda, dažreiz pat stunda, kamēr viņš nomainīs rīku.
Un vēl, vienmēr ap sirsniņu paliek silti, kad ieejot ģērbtuvē pamanu, ka uz mehāniskajiem svariem desmitu atsvars ir atstāts uz kilogramiem, nevis uz mārciņām. Tas kaut kā tā nedaudz vairāk mājīgu uzreiz padara šo vidi. Esmu jau lielā mērā iemācījies runāt Fārenheitos, collās, mārciņās, u.c., bet tas nemaina situāciju, ka man šīs mērvienības liekas diezgan debilas :D Nē, nu labi, meloju, ne gluži tā, man tīri labi patīk galoni. Latvijā man patika piecu litru tilpums, bet galons ir pat ērtāks :) | | 10:57p |
par dāvanām tuvajiem un mīļajiem
Kādreiz, kad pasaule vēl bija liela un izbraukt kaut kur no sava dzimtā ciema bija vesels piedzīvojums, katrreiz mājās palicējiem bija jāved dāvanas. Un tolaik tas bija viegli, jo pasaule bija atšķirīga un vienmēr varēja atrast ar ko pārsteigt mājiniekus un draugus. Pasaule pamazām sašaurinājās un ceļot sanāca biežāk. Atrast kaut ko, kas nebūtu mājās kļuva grūtāk un vest dāvanas pārstāju. Palika gan tradicionālās glāzītes krusttēvam, kuram visi ved glāzītes ar tūristiskiem skatiem, jo visi ir pārliecināti, ka viņš tās krāj. Viņš gan par to, šķiet, neko nezina. Nu un magnētiņš vecākiem. Tas arī viss. Un tas ir vienkārši. Neatrast magnētiņu un glāzīti var ja nu vienīgi kādās Bosnijas dzīlēs.
Nu lūk, bet tagad mēs esam projām 8-9 mēnešus un gribētos visiem tuvajiem un mīļajiem (bet tādu ir daudz) atvest kaut ko jauku. Un te nu izrādās, ka Amerikā nav it nekā, ar ko varētu kādu patīkami pārsteigt. Tā nu mēs salasījām pārakmeņojušos kokus, bet izrādījās, ka salasījām maz un visiem nepietiks. Izložņājām visus apkārtnes antikvariātus un nu izskatās, ka brauksim uz mājām vispār bez dāvanām. Nu, atskaitot pāris akmeņus tiem, kas pirmie brauks. Laikam jāsāk atteikties no šīs dāvanu vešanas tradīcijas pilnībā, galvenā dāvana taču, kā saka mana mamma, esam mēs :D | | 10:58p |
par sētniekiem
Kaut ko līdzīgu sētniekam ASV esmu redzējis vienu vienīgu reizi - Filadelfijā kāds vīrietis spectērpā operēja kādu milzīgu traktorrobotu, kurš tīrīja trotuāru. Bet tā kā tas bija pie lielas bankas, nav izslēgts, ka arī nebija pašvaldības algots. Citādi, vismaz pie mums - Jaunanglijā, katram ir obligāti jāiztīra celiņš lāpstas platumā mājas priekšā, lai ja nu kāds iet pa ietvi, var paiet garām. Uzņēmumiem apmēram tas pats. Kas tīra sniegu, grābj lapas un vāc atkritumus uz tiltiem, parkos un citās vietās, kas nav privātīpašums vai saistītā teritorija, nezinu, bet kad pie mums bija pusmetrs sniega, daudzās vietās, piemēram, sabiedriskā transporta pieturās, to netīrīja neviens un tad bija jautri stāvēt zem nojumes uz apledojuša sniega sanesuma ar galvu iespiežoties nojumes jumtiņā. Cilvēki uzvelk uz zābakiem radzes, kā Somijā, un viss ok.
Nav īpaši dzirdēts, ka pensionāri zvanītu uz avīzēm sūdzēties par to, ka atkal ietve nav iztīrīta vai kāds nokritis un salauzis roku vai kaklu. Ziema ir ziema un ledus tā ir norma. Basta! | | 10:59p |
par reliģiju
Pats sevi es uzskatu par katoli, bet jāatrunā, ka visai agnostisku katoli. Nu, mūsu hipsteru laikmetā domājošam cilvēkam ar augstāko izglītību, kurš nav galīgs ateists, ir grūti nebūt agnostiķim. Pats es esmu ‘somewhat religious’ un pret visām pārējām (pret vairumu no pārējām) reliģijām izturos ar lielu pietāti un pat simpātiju. Izņēmums ir tās, kuras es uzskatu par sektām, par tām es varu diezgan skarbi ņirgāties laiku pa laikam, kaut arī cenšos to nedarīt bez liekas nepieciešamības. Nu lūk… bet par ko tad ir stāsts? Es galīgi nepanesu reliģijas implicētu uzvedību ārpus konteksta. Ja cilvēki sāk sludināt, runāt par Jēzu, RamaKrišnu, spagetīmonstru, whatever, ārpus konteksta un kaut kur, kur es neesmu gatavs ar to saskarties, es kļūstu ļoti nokaitināts. Man ļoti nepatīk reliģiskuma demonstrēšana, ja vien tie nav kādi krišnaīti, kuri staigā oranžos paltrakos dziedādami un dejodami pa ielu vai kas tamlīdzīgs, kas nu jau sen ir sociālā norma un bez tiem pilsētvide kļūst garlaicīgāka. Man nav problēmu redzēt ka kaut kur maliņā nometies uz lūgšanu paklājiņa lūdzas muhamedānis un lielākajā daļā situāciju man pat patīk muedzina dziedāšana minaretos, pat ja tas notiek Oslo centrā. Bet katrreiz, kad cilvēka uzvedību un izvēļu izdarīšanu ietekmē reliģiski motīvi, manī aug aktīvs protests. Laikam jau man vienkārši patīk reliģijas un nepatīk reliģiski cilvēki. | | 11:00p |
par Ceļu
Iepriekšējā Camino dienasgrāmata beidzās ar apgalvojumu, ka šis tuvāko gadu laikā ir pēdējais Camino, ka man pietika un vairāk nevajadzēs. Tas bija aprīlī. Te nu mēs esam - februārī, gads nav pagājis, bet sajūta, ka ir jāiet ir kļuvusi smeldzoša. Ļoti trūkst tās iekšējā tukšuma sajūtas. Cilvēks ir problēmas risinoša būtne un pēc antropologu domām, problēmu risināšana mūs padarīja par cilvēkiem. Domas pastāvīgi ir aizņemtas ar lielākām vai mazākām domām, turklāt, liela daļa no tām ir pilnībā atrautas no reālās dzīves - tātad, absolūti nevajadzīgas (kas tas par arhitektūras stilu?, kāds ir maksimālais pilsētas izmērs, kur var būt attaisnojams režģa plānojums?, kāpēc Amerika ir pilna ar rock pigeons?, cik lielā mērā baltu ciltis saistītas savā starpā?, u.c. nekādā veidā ne ar izdzīvošanu ne darbu nesaistītām lietām). Un Camino galva ir pilnīgi tukša. Tur notiek visādas dīvainības, bet tas ir kā sapņi. Ir teorija, ka sapņi ir smadzeņu miskastes tīrīšanas mehānisms. Tad nu domas, kas galvā gadās Camino, arī ir miskastes tīrīšana. Un absolūti bezemocionāla. Ļoti pietrūkst šis stāvoklis.
Iekšējais tukšums un izolācija. Izolācija man jau ir Amerikā, bet šī tāda nedaudz cietumnieka izolācija. Camino izolācija ir noguruša cilvēka aiziešana no pasaules, ļoti svētīga padarīšana. Ļauj saprast mūkus un citus dīvaiņus, kas aiziet mežā un zaudē saikni ar ārpasauli.
Camino es nedošos. Vismaz ne tuvākajos mēnešos. Jāmēģina izvilkt līdz nākamajam pavasarim. Un arī sieva man nepiedos, ja es atkal kaut kur viens pats aiziešu, bet Camino divatā ir kā meditēšana grupā - var jau, ja vienam bailes, bet drausmīgi besī tie apkārt sēdošie (es nekad neesmu meditējis ne individuāli, ne grupā, vienkārši pieļauju, ka šāda varētu būt tā sajūta). |
|