šodien virtuvē sēdēju ar mammu. ienāca vecmamma un vaicāja, vai mamma braukšot uz tirgu, vai varēšot viņai rupjmaizi nopirkt. mamma viņai vaicā, kas tā par rupjmaizi. vecmamma saka, ka viņai draudzene nogriezusi vienu riku un baigi garšīga esot bijusi ar sviestu pa virsu. mamma atkal vaicā, kas tā par rupjmaizi. vecmamma saka, ka ļoti, ļoti garšīga rupjmaize. mamma vaicā, kas tā par rupjmaizi - kāds ir tās nosaukums. viņa nezinot, viņai tikai nogaršot iedeva, bet esot bijusi ļoti, ļoti garšīga.
viņa stāvēja pie durvīm, iekrampējusies virtuves virsmās, visa viņa raustījās no garšīgās maizes atmiņām, kājas viņai tinās viena ap otru. man viņas ir kļuvis tik žēl.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nu ko. tieši tik pat žēli kā mana dejošana ap plīti šodien. ali gan, ak, atvaino, tu jau to ierakstu neredzi, jo man ir vairākas draugu grupas.
(Reply to this) (Thread)
ai, nē, mans koments nebija par laimi, bet žēlumu. es jūtos kā tava vecmāmiņa. mūsu laimes var izraisīt tikai žēlumu.
tas izklausās šausmīgi skumji. bet man žēl par viņas vecumu un raustīšanos katru reizi, kad viņa runā par ko sev aizraujošu. viņas laime bija mīlīga.
(Reply to this) (Parent)