lmr

10:59: pavaicāju mammai, vai nav redzējusi manas skeletzeķes. teica, ka nē. izteicu bažas, ka vecmamma varbūt sadedzinājusi, mamma pamāja ar galvu un teica, ka tas ir iespējams.

tad viņa parunājusi ar vecmammu. viņa tās ir savākusi. viņai rokas drebējušas tādas nāves zeķes nēsāt. tagad jāgaida, kad viņa uz laiku pazudīs no istabas. varbūt svētdien, kamēr viņa būs baznīcā. tad jāparakājas.

ticamākais, ka viņa tās tiešām ir iemetusi krāsnī.

redzu, kā viņa paver žāvētāja durvis un izvelk siltu, melnbaltu diegu ņudzekli, izgriež to uz pareizo pusi un parkinsons sāk raut viņas rokas visos virzienos, viena sniedz pie mutes un ieplestām acīm, no otras izkrīt zeķe, viņa atmuguriski mazliet paklūp. dievs pasarg. tad viņa paņem kādu pagaļu bakstāmo iesmu, uz kura uzdur pagraba putekļiem aplipušo zeķi, paver krāsns durtiņas un ielidina zeķi liesmās, tad uzreiz tās aizcērt un pati ar iesmu atkrīt sēdus uz bluķa un saņemas dzīvei turpmāk. pēc tam draudzenēm zvana un stāsta, ka nāves zeķe ilgi nedegusi, tad viņa sākusi skaļi lūgt un tā ar ļaunu sīcienu kā mazu elles kliedzienu sačokurojusies un sadegusi melnām liesmām.

ak vai.

edit:

viņa tās atnesa. teica, ka viņai ir slikti, tās turot rokās un uz tām skatoties, ka tās ir pretīgas. ka viņa tās ir aplaistījusi ar svētīto ūdeni un savās kājās viņa neko tādu nekad nevilktu. baznīcā viena sieviete esot viņai stāstījusi, ka viņai viens radinieks esot ļoti slimojis, un tad viņam novilkts krekls, un viņam visas krūtis esot bijušas notetovētas ar nāves simboliem.