Vasariņai karsta saule
Bula dienas sagādāja;
Visa dzīva radībiņa
Vēsumiņa ilgojās.

Pāri jūrai gaisa vēji
Stipru vētru atsapūta;
Slīpi zemē lietus lija,
Koku gali šūpojās.

Savā gaitā projām brāžot
Vētra mani līdzi sauca:
“Tālos ceļos tev nemūžam
Svaigu vēsmu nepietrūks.”

Līgsim šādi, viesuļvētra:
Traucies viena priedes lauzt,
Palikšanu nožēlošu,
Apsoli man nepiedot.

Jau puse ceļa veikta bija,
Pie kafejnīcas piestājām;
Ar mūziku tā sagaidīja,
Kad mēs pa durvīm iegājām.

Tur dziesminieks kā zvana tonī
Par baumām vēstīt zināja:
“Ne krustam ticiet nedz ar' kronim,
Vien tikai vārdam dzīvajam.”

Pie galdiņa, uz picu gaidot,
Vairs dziesmas neklausījāmies,
Jo blakus, uzmanību raisot,
Jau vīri sāka apspriesties.

Teic viens ar krusta zīmi kaklā:
“Tik tiešām nav kam ticēt vairs;
Nav jēgas it nekam, kas pastāv,
Drīz pienāks brīdis pēdējais.”

Bet otrais, kuram ādas soma,
Tam iebilst nevilcinoties:
“Tu laikam pastardienu domā,
Kad pasaule šī bojā ies.

Tad zini, nav tas mūsu plānos,
Ka strauji posts kā plūdi nāk;
Vai izkūp pēkšņos uguns sārtos,
Kas gadu gaitā ilgi krāts.

Jo gādāts tiks par pasaulīti
Lai gadsimtus tā noder vēl,
Un neiet postā negaidīti,
Bet satek peļķēs, pelnos plēn.”

Ceļš tālāk veda mūs līdz jūrai
Caur zemi šo, kas dziesmām tic;
Lai runas vīru bažas sūrās
Iet svaru kausos likt kāds cits.

Tas esot bijis tajos laikos, kad pasaules izplatījums jau bijis izplests, sauszeme izžāvēta, apstādīta un cilvēku un kustoņu apdzīvota. Tikai dažas lietas vēl nav bijušas tā kā tagad.
Tajos laikos ļaudīm neesot vēl bijuši ne tālruņi, ne auto, ne lielveikali un viņi nemaz arī lasīt un rakstīt neesot mācējuši. Tāds Burtnieku ezers arī neesot bijis, Salaca sākusies tur, kur Seda un Briede kopā satecējušas.
Bet vienreiz gadījies, ka kāds vīrs salicis ratos, kas nu bijis sagādāts - sviestu, kāpostus, labību - iejūdzis zirgu un braucis uz Rīgu tirgoties. Mājinieki atkal pieteikuši, ko lai viņiem atved, saticis vēl kaimiņus un tie arī savas vajadzības uzticējuši. Vīrs nu braucis un pie sevis atkārtojis, lai neaizmirstu: Trīnei lakatu, Līnai lakatu un susekli, Andrievam pīpi un tabaku, Jānim nazi, saimniecei piparus un vadmalu, visiem sāli un ziepes, pašam kramu.
Tā braucis kādu laiku, tad piestājis zirgu pabarot un kājas izstaipīt. Gadījies ka garām gājis Dieviņš un pasveicinājis, vīrs laipni sveicienu atņēmis, bet tad atkal turpinājis pērkamās lietas atkārtot. Dieviņš uzjautājis, ko tas tur murminot, un kad vīrs atbildējis, teicis, ka nav jau tā visu laiku jāpūlas, lai vajadzīgo pierakstot, un parādījis kā to darīt. Tālāk ceļš gājis ar dziedāšanu.
Drīz arī Velns dabūjis par rakstīšanu zināt. Bet Velnam ķēries pie sirds, ka Dievam vienmēr taisnība, taču acīs ko teikt pietrūkusi dūša. Tad nu viņš izdomājis likt jauno mākslu lietā un uzrakstījis sūdzību: kāpēc viņam nav stāstīts, ko ar dūņām darīšot, kas no jūras dibena paņemtas. Rakstu Velns aiznesis Dievam uz mājām, iedevis, un pats pa durvīm žigli laukā. Dievs paskatījies, ka nekas vērtīgs jau tur sarakstīts nav, un nolicis studijā uz galda stūra. Velns pa gabalu noskatījies, ka nekas nenotiek, un rakstījis jaunu prasījumu: par ko viņam uguns atvilta. Aiznesis arī to, iedevis, Dievs to nolicis turpat, kur iepriekšējo. Bet Velns atcerējies nākošo pārestību, ka viņam vilks uzrīdīts, to ari pierakstījis.
Tā tas gājis līdz vakaram. Nākošā rītā Dievs iegājis studijā lai izveidotu jaunu zivi, vēdzeli, bet tur pa nakti Velna rakstos burti bija sākuši dumpoties un grabināties. Dievs paņēmis visas sūdzības un gājis uz tuvāko upi, bet tā bijusi Salaca. Aizgājis pie upes un ņēmis un Velna rakstus izmazgājis tīrus. Bet burti vispirms nogūlušies dibenā, tad piebrieduši un aizdambējuši upi, tā apstājusies tecēt, sākusi mest mutuļus un pletusies platumā. Dievs tad gājis uz mājām pēc lāpstas. Kad atgriezies, bijis jau krietns ezers uzplūdis. Nu viņš paracis upei ceļu, kur atkal tecēt, bet pašu ezeru atstājis, lai būtu kur vēdzelēm dzīvot. Tā Burtnieku ezers radies.
Bet ja kāds stāsta, ka zem ezera pils palikusi, tad tas ir izrunāts no tā, ka tur Pilsiņu mājas bijušas: Vecpilsiņi un Lejas Pilsiņi. To ļaudis gan dabūjuši bēgt no plūdiem un izglābušies tikai ar to, kas pašiem mugurā.

Pēc trešā zvana priekškars veras,
Uz skatuves aust dzeltgans rīts;
Kā mantinieks pie dunča ķeras
Tiek bēdu lugā izrādīts.

Kāpj tornī āksts par godu sērot,
Nāk zemnieki ar lūgumiem;
Cer pavārs iztapt virces mērot,
Un sulainis ar padomiem.

Bet tas ir teātris un spēle,
Ir jau līdz galam jaušams stāsts,
Tas priekšā teic, ko runās mēles,
Un kāds būs negantnieka lāsts.

Iet aktieri pa rampas dēļiem
Ne ceļu veikt, bet iznesties;
Ar patosu to līgtiem meļiem
Likt kā uz delnas izdevies.

Bet visi paliek savās vietās,
Jo arī to var viegli jaust:
Vēl patiesības brīdis pienāks,
Tiks lugas nodoms skaļi pausts.

Slēpts ļaunums stingru tiesu prasa,
Garš ievads gaišu domu dot;
Vēl āksta runa tiesas priekšā
Var dramaturgu attaisnot.

Pēc tam kad pateikts būs kas sakāms,
Nakts klusais spriedums sekos īsts;
Gar skatlogiem zem ielu lampām
To ļaudis mājās aiznesīs.

  Pogas spiediens iekustina notikumu virkni. Paslēptu no liekas ziņkārības un putekļiem elektronu tērces iegriež disku kā dervišu dejā. Precīzs un ātrs mehānisms izvērš blīvo ierakstu un rada skaņas dziļuma, ritma un mākslinieka klātbūtnes šķietamību.
  Nē, šoreiz man neder kurš katrs Dāvids ar spožām acīm, lai arī tas spēj aizkustināt ķēniņus.
  Šoreiz man vajadzīgs speciālists, kas līdz santīmam zin ļaužu ieceru cenu un vērtību. No virpuļojošā diska rēgainajiem plašumiem, no Bābeles gūsta, no pasaules galvaspilsētu tirgus un koncertu laukumiem es izsaucu Koenu pēcpusdienas saules gaismā: dziedi!

Globālā sasilšana novērsusi no mums savu vaigu vai varbūt pavisam pierimusi, laiks pieturas tāds, kādam ziemā vajadzētu būt. Viņdien it sevišķi skaisti bija.

Mirdz sarma zaros.
Lauks guļ zem balta sniega
Ar stirnu pēdām.

Skaidri saredzams
Viss starp balto un zilo,
Lejā un augšā.

Gaiss dzestrs, rāms un dzidrs.
Ziemas saraustā migla
Mirdz bērza zaros.

Vasaras skolā, vagās pie birzes
Māca audzēkņus meistars Ķirbis
Platām lapām saules spēku krāt,
Dzeltenā auglī droši noglabāt.

Rudenī žūrijas kolēģijā
Pēc senu laiku tradīcijas
Kājainie, zobainie, acīgie
Diplomdarbus izvērtēs prasīgi.

Godalgas talantīgākajiem tiks,
Plauktos, apcirkņos to ražu liks;
Lai vai Tomāts saņem balvas trīs,
Pagrabus Kartupelis aizpildīs.

No rīta pļavā
Sabērtas gaismas piles.
Miglas sagša gaist.

Nesteidzīgi iet
Diena gara un sena,
Saulītei mīļa.

Līgo vakarā
Kaimiņi klausās "Smokie".
Cepjam desiņas.

Vakardien mani nometa zemē
Starp velēnām valgām un trūdainām;
Atšķīra no gaišās, zilās debess
Ecēšas lietišķi rūtainās.

Šeit tumsa der tikai priekš augšanas,
Tādēļ dzenu asnu irdnei cauri,
Lai vēl pirms rudzupuķu plaukšanas
Ar pirmo lapu sveiktu sauli.

Vakar viss ir izlemts šajā lietā,
Šodienas uzdevums vienkāršs, bet grūts;
Tomēr nevar cits kāds manā vietā
Ar vārpu druvā piepildīts kļūt.

Sniegs izplēnējis,
Asni vēl nav dīguši.
Ne nu šis, ne tas.

Vārnas sēž vados,
Ķērkas aizskan pa vējam.
Spriegums netraucē.

Blāvi spīd saule.
Asfalts jaunos ielāpos.
Pavasaris nāk.