Pēc trešā zvana priekškars veras,
Uz skatuves aust dzeltgans rīts;
Kā mantinieks pie dunča ķeras
Tiek bēdu lugā izrādīts.

Kāpj tornī āksts par godu sērot,
Nāk zemnieki ar lūgumiem;
Cer pavārs iztapt virces mērot,
Un sulainis ar padomiem.

Bet tas ir teātris un spēle,
Ir jau līdz galam jaušams stāsts,
Tas priekšā teic, ko runās mēles,
Un kāds būs negantnieka lāsts.

Iet aktieri pa rampas dēļiem
Ne ceļu veikt, bet iznesties;
Ar patosu to līgtiem meļiem
Likt kā uz delnas izdevies.

Bet visi paliek savās vietās,
Jo arī to var viegli jaust:
Vēl patiesības brīdis pienāks,
Tiks lugas nodoms skaļi pausts.

Slēpts ļaunums stingru tiesu prasa,
Garš ievads gaišu domu dot;
Vēl āksta runa tiesas priekšā
Var dramaturgu attaisnot.

Pēc tam kad pateikts būs kas sakāms,
Nakts klusais spriedums sekos īsts;
Gar skatlogiem zem ielu lampām
To ļaudis mājās aiznesīs.