Jau puse ceļa veikta bija,
Pie kafejnīcas piestājām;
Ar mūziku tā sagaidīja,
Kad mēs pa durvīm iegājām.

Tur dziesminieks kā zvana tonī
Par baumām vēstīt zināja:
“Ne krustam ticiet nedz ar' kronim,
Vien tikai vārdam dzīvajam.”

Pie galdiņa, uz picu gaidot,
Vairs dziesmas neklausījāmies,
Jo blakus, uzmanību raisot,
Jau vīri sāka apspriesties.

Teic viens ar krusta zīmi kaklā:
“Tik tiešām nav kam ticēt vairs;
Nav jēgas it nekam, kas pastāv,
Drīz pienāks brīdis pēdējais.”

Bet otrais, kuram ādas soma,
Tam iebilst nevilcinoties:
“Tu laikam pastardienu domā,
Kad pasaule šī bojā ies.

Tad zini, nav tas mūsu plānos,
Ka strauji posts kā plūdi nāk;
Vai izkūp pēkšņos uguns sārtos,
Kas gadu gaitā ilgi krāts.

Jo gādāts tiks par pasaulīti
Lai gadsimtus tā noder vēl,
Un neiet postā negaidīti,
Bet satek peļķēs, pelnos plēn.”

Ceļš tālāk veda mūs līdz jūrai
Caur zemi šo, kas dziesmām tic;
Lai runas vīru bažas sūrās
Iet svaru kausos likt kāds cits.