Tas esot bijis tajos laikos, kad pasaules izplatījums jau bijis izplests, sauszeme izžāvēta, apstādīta un cilvēku un kustoņu apdzīvota. Tikai dažas lietas vēl nav bijušas tā kā tagad.
Tajos laikos ļaudīm neesot vēl bijuši ne tālruņi, ne auto, ne lielveikali un viņi nemaz arī lasīt un rakstīt neesot mācējuši. Tāds Burtnieku ezers arī neesot bijis, Salaca sākusies tur, kur Seda un Briede kopā satecējušas.
Bet vienreiz gadījies, ka kāds vīrs salicis ratos, kas nu bijis sagādāts - sviestu, kāpostus, labību - iejūdzis zirgu un braucis uz Rīgu tirgoties. Mājinieki atkal pieteikuši, ko lai viņiem atved, saticis vēl kaimiņus un tie arī savas vajadzības uzticējuši. Vīrs nu braucis un pie sevis atkārtojis, lai neaizmirstu: Trīnei lakatu, Līnai lakatu un susekli, Andrievam pīpi un tabaku, Jānim nazi, saimniecei piparus un vadmalu, visiem sāli un ziepes, pašam kramu.
Tā braucis kādu laiku, tad piestājis zirgu pabarot un kājas izstaipīt. Gadījies ka garām gājis Dieviņš un pasveicinājis, vīrs laipni sveicienu atņēmis, bet tad atkal turpinājis pērkamās lietas atkārtot. Dieviņš uzjautājis, ko tas tur murminot, un kad vīrs atbildējis, teicis, ka nav jau tā visu laiku jāpūlas, lai vajadzīgo pierakstot, un parādījis kā to darīt. Tālāk ceļš gājis ar dziedāšanu.
Drīz arī Velns dabūjis par rakstīšanu zināt. Bet Velnam ķēries pie sirds, ka Dievam vienmēr taisnība, taču acīs ko teikt pietrūkusi dūša. Tad nu viņš izdomājis likt jauno mākslu lietā un uzrakstījis sūdzību: kāpēc viņam nav stāstīts, ko ar dūņām darīšot, kas no jūras dibena paņemtas. Rakstu Velns aiznesis Dievam uz mājām, iedevis, un pats pa durvīm žigli laukā. Dievs paskatījies, ka nekas vērtīgs jau tur sarakstīts nav, un nolicis studijā uz galda stūra. Velns pa gabalu noskatījies, ka nekas nenotiek, un rakstījis jaunu prasījumu: par ko viņam uguns atvilta. Aiznesis arī to, iedevis, Dievs to nolicis turpat, kur iepriekšējo. Bet Velns atcerējies nākošo pārestību, ka viņam vilks uzrīdīts, to ari pierakstījis.
Tā tas gājis līdz vakaram. Nākošā rītā Dievs iegājis studijā lai izveidotu jaunu zivi, vēdzeli, bet tur pa nakti Velna rakstos burti bija sākuši dumpoties un grabināties. Dievs paņēmis visas sūdzības un gājis uz tuvāko upi, bet tā bijusi Salaca. Aizgājis pie upes un ņēmis un Velna rakstus izmazgājis tīrus. Bet burti vispirms nogūlušies dibenā, tad piebrieduši un aizdambējuši upi, tā apstājusies tecēt, sākusi mest mutuļus un pletusies platumā. Dievs tad gājis uz mājām pēc lāpstas. Kad atgriezies, bijis jau krietns ezers uzplūdis. Nu viņš paracis upei ceļu, kur atkal tecēt, bet pašu ezeru atstājis, lai būtu kur vēdzelēm dzīvot. Tā Burtnieku ezers radies.
Bet ja kāds stāsta, ka zem ezera pils palikusi, tad tas ir izrunāts no tā, ka tur Pilsiņu mājas bijušas: Vecpilsiņi un Lejas Pilsiņi. To ļaudis gan dabūjuši bēgt no plūdiem un izglābušies tikai ar to, kas pašiem mugurā.