chatsurmatable [entries|archive|friends|userinfo] lilja_brik [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[Apr. 2nd, 2020|12:13 am] šodien atklāju mistēriju, kāpēc man uz jumta terases ir (laikam govs) kauli - pāri lidoja vārna, kurai izkrita no knābja. viņām ir ligzda eglēs manu acu augstumā. #corvid link 4 comments|post comment

[Apr. 1st, 2020|11:00 pm] vienmēr esmu sevī jutusi tādu kā nevainīguma, vai naivuma, (innocence?), stīgu, un bieži ir licies, ka cilvēki pie manis bieži nāk ar tādu "neesi nu tik naiva"... šajā pasaulē kur visi aiz muguras pa kluso cits ar citu salaiž, par visiem ierēc un rīkojas tikai katrs savās interesēs... ar tādu unsolicited sobering advice. ar it kā argumentiem, kas bieži vien ir vienkārši paranojas. protams, tikpat labi var būt, ka es to iedomājos, bet gribēju teikt, ka naivums kā mana rakstura iezīme nekādā ziņā neizriet no pieredzes vai zināšanām, tas ir bijis ap mani jau no bērnības kā mazs asiņains mākonītis link 4 comments|post comment

[Mar. 19th, 2020|03:34 pm] Vispār Iesaku izolēties ar Kanyes albumu par Jēzu- tas var būt jūsu pēdējais grūdiens pāri veselà saprāta kraujai ahahah link post comment

īss ieraksts par zemapziņu. [Mar. 19th, 2020|01:10 pm] mani nesmīdina joki par freudian slip, jo neuzskatu, ka zemapziņai ir sakars ar valodu. freudian slip var gadīties, ja ir domas un vēlmes, ko tu SLĒP sabiedrībai, bet pats zini, un tā nav zemapziņa. tas, kā izpaužas zemapziņa, varētu būt daudz nepatīkamāk. jo, pirmkārt, tā ir lieta, ko par mums zina daudzi, izņemot mūs pašus (sākotnēji). tas izpaužas stājā, gaitā, kustību kvalitātē, tikos un "stimos" (iemācījos jaunu vārdu autistu kopienās). tas, kurš vienmēr ir kontaktā ar zemapziņu, ir ķermenis. tāpēc strādāt ar ķermeni ir nenormāli svarīgi. nevis lai sasniegtu kaut kādu formu vai tml., bet vienkārši lai sevi iepazītu un dziedinātu. klasiskās formas ir kustību terapija vai autentiskā kustība, bet, manuprāt, der jebkurš sporta veids. tādi sporta veidi, kur ir kaut kādi objektīvi kvalitātes rādītāji, tos der bieži mainīt, jo, sasniedzot kaut kādu tehnisku formu, prāts aiziet autopilotā un tu spēj atzīstami izpildīt šo formu, bet viņam tev pašam vairs neko nestāsta. link 5 comments|post comment

she give me money! when I'm in need [Mar. 18th, 2020|02:45 pm] viena no raganām, kam sekoju instagramā, ļoti mīl naudu, viņai mājās visur ir naudas altāri. iedvesmojoties es arī sev tādu uztaisīju - iespraudu un aizdedzināju smaržkociņu no kastītes ar nosaukumu "fortune" naudas koka podiņā. interesanti, ka man šis naudas koks augumā ir jau trīskāršojies, kopš man viņu iedeva draudzene pirms 5 nedēļām kā mazu koka bēbīti. varbūt tā ir sakritība bet varbūt nē, bet - man parasti puķes neaug vispār, un man tieši šajā dzīves posmā ir nauda. daudzām un daudziem, jo īpaši Latvijā šķiet, ka mūsdienās, lai nedzīvotu kā bomzis, nav citas iespējas kā būt kapitālisma vergiem vai korporāciju konformistiem (sveiciens manai jaunībai reklāmas aģentūrās!). "es negribu dzīvot kā hipijs citiem uz kakla". "es negribu būt sliņķis". es jums saku, un ragana arī to saka - BULLŠIT. tas vienkārši ir kaitīgs uzskats, traumas augsne, iluzorām saiknēm saistīts uzskatu klāsteris. nauda ir enerģijas un spēka forma, asinis, "entitlement" izpausme, tā ir telpa, un, lai pie tās tiktu, ir jāatbrīvojas no maldīgiem uzskatiem. naudas ideja ir jāatdala no kapitāla un kapitālisma tāpat kā garīgums no baznīcas. un vēl, saikne starp naudu un maskulinitāti. vai naudu un seksu. tikko izlasīju tādu mēmi - daudzi vīrieši izmanto naudu, lai ieinteresētu sievietes, bet viņiem riebjas golddiggeres. daudzas sievietes izmanto savu seksualitāti, lai dabūtu ko vēlas, bet viņām riebjas, ja viņas uzlūko kā seksa objektus. šie teikumi ir jāsagriež mazos gabaliņos. (p.s. tas nenozīmē, ka neatbalstu seksa pakalpojumus - es tos atbalstu, tā ir tāda pati pakalpojumu industrija kā masāža, terapija, mājas uzkopšana utt., un nav nekas necienīgs saņemt par to naudu. drīzāk gribētu, lai seksualitāti varētu atdalīt no varas un statusa, bet to vēlāk) man vienmēr ir bijis nedaudz kauns par to, ka man ir nauda, jo tā man ir šķitusi apliecinājums tam, ka es patiesībā esmu "kā vīrietis". visās manās attiecībās džekam ir allaž bijis vai nu mazāk naudas, vai arī objektīvi it kā tikpat, bet nemitīgs sapisiens apkārt naudas lietām. es vienmēr esmu mazliet jutusies vainīga, ka man tā nav, tātad es tev noteikti tūliņ būšu "pārāk laba", vai arī kaut kādā ziņā "viņu nespēju saprast" - tas man ir ticis arī diezgan tieši pārmests. viens X vienmēr man pārmeta, ka man patīk pirkt drēbes un "šķiesties pa takšiem". "tev ir atkarība no pirkšanas", viņš teica, un tā varbūt bija taisnība, bet taisnība bija arī tā, ka viņš bija ilūzijas varā - proti, ka nauda ir maskulinitātes pierādījumus. tik ļoti bail, ka varētu nebūt naudas, ka tās arī nav un pat ja tā ir tu paliec prātā nabags. ko darīt? nauda ir jānotīra no tai pielipušajiem kultūras sūdiņiem. ragana piedāvāja tādu vingrinājumu - iedomāties, ka nauda ir sieviete. radīt savā prātā un līdz ar to arī kolektīvajā apziņā tādu domu, ka nauda ir savā būtībā sievišķīga. kā silts vasaras lietus. kā pārpilnībā plīstoši magnoliju koka pumpuri (man aiz loga ir magnoliju aleja un viņas visas tagad zied). nekāda sakara ar vīriešiem, vīrišķību, vai neoliberālismu. tas, kas padara tevi par sūdu, ir tas, kā tu šo naudu ieguldi vai tērē, nevis tas, ka tu viņu proti pelnīt. Nauda - tās ir vienkārši tavas tiesības būt šeit. Šīs domas domāšana ir pienākums ne tikai pret sevi, bet pret visu sabiedrību. Viss. link 1 comment|post comment

[Mar. 17th, 2020|03:47 pm] traumas un raganu sērijas. trauma visbiežāk nāk kopā ar nemitīgu kaunu par to, ka tu vispār esi. laikmetīgās raganas to sauc par "lack of sense of entitlement", to saistot ar patriarhiju. viņas saka, ka vīrieši bieži vien kulturāli tiek audzināti tā, ka viņiem ir tiesības uz vietu šai laikā un telpā vienkārši tāpēc, ka viņi ir dzīvi, kamēr sievietes tiek audzinātas bez šīs tiesību sajūtas. no tā arī tievuma kults: aizņemt pēc iespējas mazāk vietas. es nezinu, vai šis jautājums ir vairāk politisks/kulturāls vai personisks, visticamāk kaut kas starp abiem, tāpēc es te peldēšu iekšā ārā. trauma ir tāds kā izkropļojums augšanas virzienā. un kauns - manuprāt, tas ir saistīts ar lielām atšķirībām emocionālajās reakcijās, kas dominējošā naratīvā tiek stāstītas kā normālas. piemēram, un to es atkal saku no pieredzes, var gadīties slēpt pacilājumu brīdī, kad visi jūtas slikti vai šokēti, vai arī var gadīties justies drausmīgi slikti situācijās, kas citi ir priecīgi, atbrīvoti, tāpēc ir svarīgi saprast divas lietas: - kolektīvai traumas upuru atbalstam, lūdzu beigsim pielūgt dominantos naratīvus attiecībā uz to, kādas emocijas un izpausmes ir akceptējamas, gan ģimenē gan sabiedrībā. paskatieties, kā bērni izpauž savus impulsus, kādas atšķirības tur ir, cik "nesaprotami" viņi dažreiz reaģē. kaut kur bija tā kompilācija "par ko mans bērns raud" (kāds var atrast? tā bija laba). Patiesībā pieaugušajiem ir tāpat. Es nezinu, vai ir labums no emociju fašisma, jo neirotipisks cilvēks protams var saņemties un pielāgoties, bet traumētam cilvēkam nekad tas neizdosies. vai arī, tikai vairosies sajūta, ka šajā pasaulē viņš nekad nedrīkstēs būt pats, vienmēr būs par kaut ko jāizliekas. to pašu varētu teikt arī par queer, invalīdiem, visām tradicionālajām minoritātēm. Latvijā par to pagaidām maz runā, bet domāju, ka ne-neirotipisms, lai cik tas augsti funkcionāls nebūtu, pieder pie sociālās minoritātes, un viss, kas attiecas uz kolektīvo pienākumu veidot drošu telpu vājākajiem, tas attiecas arī uz viņiem. - otru lietu pateikšu rīt. link 4 comments|post comment

though I bear the scars of my stumblings [Mar. 16th, 2020|03:56 pm] ar traumām ir tā, ka, pirmais līmenis ir dzīve "wtf is wrong with me" tumsā. to vienkārši īsti nesaukt vārdā un dzīvot dzīvi, vainojot pašam sevi un pašārstējoties ar neilgtspējīgiem risinājumiem. nepārtraukti juzdamies slikts, neiederīgs, pilns pašnosodījuma, visbiežāk arī "zemu funkcionāls", bloķētām darba spējām, ar maniakāliem prieka brīžiem, kad kādas labas emocijas vai vielas tev iedod atvaļinājumu no traumas, un nesasniedzami dziļām bedrēm, kad atveras asiņu akas un puvuma acis, un neviens tevi nevar tur aizsniegt un tu vairs nevienu nevari aizsniegt, un izņemot "Kungs Kristu Dieva dēls apžēlojies par mani grēcinieci" - šīs lūgšanas spēku kaut vai elpas ievilkšanai es jums apliecinu kā fellow ragana. otrais līmenis, ir tad, kad cilvēks sāk sev apzināti pievērsties un redzēt savas dvēseles vainas, un noticēt, ka emocijas un procesus var arī atvērt, ietekmēt, līdsvarot, injicēt sevī kaut kādas pašmīlestības vai pašaprūpes suliņas un sevi nedaudz iepazīt. ikdiena paliek daudz daudz labāka, atbrīvojas enerģija, var vairāk izdarīt, varbūt pat ka var gūt pēkšņi ahujennākos panākumus, bet te ir risks kļūt deklaratīvam, pārspīlētam, uzskatot, ka JAU ir notikusi īstā dziedināšana vai ka tā var notikt caur radošumu... bet tad notiek kaut kas, parasti diezgan prasts, kas trigerē traumas atvēršanos, visa realitāte sabrūk čokuriņā uz grīdas, cilvēks visu ieguldīto darbu redz kā "melošanu sev" vai sekošanu viltus dziedniekiem (lai arī tik traki tas noteikti nav!). var arī tā nenotikt, alternatīva ir pievērsties dzīves mākslas sludināšanas skolām, kas balstās uz vēlmju domāšanas, ja mēs visi stipri ticēsim un atkārtosim, ka esam dziedināti un tēlosim, ka esam līdzsvaroti un izstarojam pozitīvas vibrācijas, tad tas tā arī notiks... patiesībā šis te prasa drausmīgi daudz enerģijas un es ja godīgi ceru, ka tas nobrūk ātrāk nevis vēlāk. krīt maldīgi konstruētās maskas, krāsaini papīra karavīri, kas tomēr nevar nogalināt Pūķi. trešais līmenis ir... piecelties no šī... es vēl nezinu. jo es tur vēl neesmu. es tikai jūtu, ka tam ir sakars ar autentiskumu un drosmi. to be continued. link 6 comments|post comment

[Mar. 16th, 2020|03:47 pm] tagad ir laiks pievērsties raganu lietām! tas viss nav iespējams normālajā "mūsdienu" darba ritmā, jo šīm lietām vienkārši vajag vairāk telpas. pirmkārt, pietiekami daudz telpas beidzot ieskatīties acīs savai ēnai, nevis mēģināt to aprakt ar darbošanos vai vielām "tagad man nav laika šādām emocijām". kā pirmo soli iesaku izveidot profilu kādā feministu pornogrāfijas saitā. turpinājums sekos. link 17 comments|post comment

[Feb. 19th, 2020|08:39 am] cilvēki vispār pret mani ir bijuši ļoti labi, izņemot vīriešus, kur ir bijusi tikai nepārtraukta pazemojumu un noraidījumu virkne un demonstratīva (lol) "citas meitenes izvēlēšanās". manā pasaulē viss ir kaut kā otrādi nekā patriarhijā, jo tur ir redzami cilvēki (viņu vidū protams ka ir cis males, bet viņi ir drīzāk kā roņa spilvena arhetips) un tad tur ir "vīrieši". nu clearly problēma ir manī, ok. link 6 comments|post comment

[Feb. 19th, 2020|08:38 am] viens džeks, kurš man gandrīz patīk, nezināja, kas ir QUEEN. paklausījās un teica - ok, they are cool. (filozofs no Nigērijas) link 7 comments|post comment

[Feb. 16th, 2020|12:52 pm] pēdējā laikā esmu nenormāli aizrāvusies ar shibori un ikat - man tas liekas kaut kāds absolūtais skaistums https://www.etsy.com/search?q=shibori&ref=auto-1&as_prefix=shib https://www.etsy.com/search?q=ikat link post comment

[Feb. 14th, 2020|11:07 am] bieži bija reizes, kad es aizvēru acis un iegrimu asiņainā bezdomu miglā. viņa mani sita ārā ar knipjiem, hei, hei, atver acis, "tagad tu vairs neesi mazs bērns" toreizējā psihoterapeite pirms kādiem 7 gadiem gandrīz katrā tikšanās reizē vairākas reizes teica "jā, bet tagad tu vairs neesi mazs bērns". tas parasti bija uz to manu neizpratni, kāda ir jēga atkal atvērt to pandoras lādi "thank you for stating the obvious" šorīt to atcerējos, jo sapratu, ka tikai tagad, nu apmēram, pusotru gadu kopš mana pirmā San Pedro ceļojuma, es spēju saprast vārdus "tagad tu vairs neesi mazs bērns" ir ļoti debīli būt intelektuālim, jo visi būtiskie vārdi ir zaudējuši nozīmi, vai arī to nekad nav ieguvuši. esmu palaidusi garām daudz iespēju apmeklēt sevī jaunas vietas, jo pirmā reakcija ir "thank you for stating the obvious" un arī milzīgas aizdomas, ka cilvēki, kuri dzīvē ir sapratuši daudz mazāk par mani un kuru nolūki nav cēli, cenšas mani mācīt un kontrolēt (vēl viena, minor, trauma) spēju uztvert tikai estetizētus ķeburus, kuri arī bieži šķebina savā pašmērķībā es apsveru domu, varbūt jāatgriežas terapijā. ragana man tikko teica - nekas nebūs, kamēr tu neatrisināsi to, kas notika pirms 6 gadiem. toreiz kaut kas notika, un šī terapeite varbūt ir vienīgā, kas to zina. es ceru, ka viņa to atceras? pēdējās 2 dienas acu priekšā ir uzzīmējusies traumas struktūra psihē. es domāju, ka intelektuāliem cilvēkiem ir daudz grūtāk tikt ar to galā, jo viņu valodas lietojums ir tik izsmalcināts, ka ir grūti ieraudzīt, ka tā nav realitāte. un arī jau minētā neuzticēšanās, ko radījusi bērnība (bieži) idiotu un riebekļu pakļautībā. link 2 comments|post comment

[Feb. 12th, 2020|08:07 am] Nolēmu iet uz pregnancy yoga - to nurture my inner child link post comment

[Feb. 6th, 2020|01:31 pm] ok, šis vēl jāpārspēj - yogas klubā ir viena skolotāja, kurai ir SAFRIZĒTAS padušu spalvas. tipa, trimmed, tādā smukā bārdas formā. un trūkst zoba labi redzamā vietā. (pasniedz vinyasu) link 3 comments|post comment

casual [Feb. 6th, 2020|11:21 am] vakar gara saruna ar vīr.dz. draugu par seksu un beidzot uzzināju to, par ko man sen bija aizdomas - nevienam nepatīk shematisks un sekls sekss, kādu cilvēki jo īpaši mēdz izpildīt ONS. un tā attieksme - base one unlocked, base two, base three, check check, achieved, completed - izpildot dažas bezmaksas pornogrāfijā noklausītas frāzes un kustības (press this button - expect this result) - kas man riebjas jau no pusaudža gadiem bet es vienmēr esmu domājusi, ka es īsti neesmu normāla - to cilvēki vnk dara aiz neziņas un apjukuma, aiz bailēm patiešām klausīties tajā, ko viņi jūt, lai piešķirtu struktūru un skaidri izmērāmus veiksmes vai neveiksmes rādītājus. nevis tāpēc, ka viņiem tas PATĪK. sapratu arī, kāpēc man lielākajā daļā gadījumu riebjas bučoties - jo lielākajai daļai cilvēku tā ir tikai "base 1 unlocked" daudzi varētu teikt - bet tā tas ir tikai pirmajā reizē vai ONS - nu, manā gadījumā tas nozīmē, ka otrās reizes nebūs. link 22 comments|post comment

[Jan. 31st, 2020|11:19 am] Ja nu jums vajag loti skaistu siltu ētisku un vegānisku kurtku, nav lēti bet šobrīd pēdējās izpārdošanas dienas https://hemptailor.com/collections/sale link 8 comments|post comment

[Jan. 26th, 2020|04:11 pm] [Tags | self-compassion ] ““I don’t want to die at war with myself.” link post comment

[Jan. 16th, 2020|12:05 am] dažreiz slikti paliek tikai pašai no sava negatīvisma link 2 comments|post comment

once you go black [Jan. 14th, 2020|11:02 am] pēc tam, kad esi izbaudījis, cik ērti un funkcionāli ir ērtie un funkcionālie apģērbi, ir grūti sevi piespiest uzvilkt jebko, kas nebūtu perfekti ērts; mazliet neīstā auduma blūze var izbojāt visu dienu. rezultātā sevis apģērbšana kļuvusi par nereālāko izaicinājumu, jo es tomēr esmu atgriezusies pilsētā un labi apzinos, cik neglīti ir funkcionālie un sporta apģērbi. nē, man viņi nekad neliksies skaisti. varbūt tikai ilgi valkāti īstās ādas hiking boots var kļūt skaisti. apavi vispār... ja es patiešām sevi nemānu, man ir jāpērk vīriešu kurpes. link 6 comments|post comment

[Jan. 12th, 2020|09:21 pm] 3. Vai es kādam piedodu siltus gurķus? jā, japāņiem. link post comment

navigation [ viewing | 280 entries back ] [ go | earlier/later ]