|
[Apr. 1st, 2020|11:00 pm] |
vienmēr esmu sevī jutusi tādu kā nevainīguma, vai naivuma, (innocence?), stīgu, un bieži ir licies, ka cilvēki pie manis bieži nāk ar tādu "neesi nu tik naiva"... šajā pasaulē kur visi aiz muguras pa kluso cits ar citu salaiž, par visiem ierēc un rīkojas tikai katrs savās interesēs... ar tādu unsolicited sobering advice. ar it kā argumentiem, kas bieži vien ir vienkārši paranojas. protams, tikpat labi var būt, ka es to iedomājos, bet gribēju teikt, ka naivums kā mana rakstura iezīme nekādā ziņā neizriet no pieredzes vai zināšanām, tas ir bijis ap mani jau no bērnības kā mazs asiņains mākonītis |
|
|
Comments: |
Tu nezini kā ir ''šajā pasaulē''-neviens nezina, tāpēc naivuma stīga ir tevis veidota iedoma. Cik man bijis tas gods, tad naivumu tev noteikti nepiedēvētu.
nu tad noteikti neesam runājuši, jo 90% sarunu ar latviešiem Latvijā ir pēc šādas shēmas - X saka, ka kaut kas (apstāklis vai cilvēks vai viņš pats) ir dramatiski sūdīgs vai bezcerīgs vai ļauns, ES: apm. "tā nav", X: neko neatbild un ar mani vairs nerunā, vai arī saka "tu esi naiva / privileģēta/ tev ir paveicies / good for you".
| From: | fool |
Date: | April 3rd, 2020 - 02:29 pm |
---|
| | | (Link) |
|
tā ir burvīga īpašība. man arī tādu gribētos, bet nav. esmu drīzāk īgns pesimists un paranoiķis. prieks, ka mani draugi pārsvarā vairāk līdzīgi tev šai ziņā. | |