| |
[Oct. 9th, 2020|10:11 am] |
visiem stāstu, ka man lokdauns bija labs laiks, bet šodien padomāju, tas ir stāsts, ko stāsta prāts, lai meikotu sensu dzīves scenārijā. savs scenārijs ir arī ķermenim, savs - emocijām, un šie stāsti tikai ekstrēmos gadījumos iekļūst mūsu self-naratīvos, un bieži tikai tad, ja prātam ir izdevīgi sev vai citiem pārdot kaut kādu plotu. ir jāvērtē kritiski tas, ko tu par sevi domā. es neesmu pret prātu, es vienkārši zinu tā spēku overraidot jebko, kas norisinās citos līmeņos, novirzīties no dabas likumiem. manuprāt, tieši tas ir tas, ko jāsaprot ar pazemību - vienmēr šaubīties, ka tas ko tu domā, ir īsts, jo Dievs radīja tavu ķermeni un visu, kas notiek neapzinātajos līmeņos, ne tikai gribu, analīzi, komunikāciju un citas lietas, kuras nav iespējams DOMĀT, bet ir iespējams vērot un just un par tām pateikties, uz tām vēršot savas uzmanības gaismu.
tātad, protams, garīgi, radoši un prāta sakārtošanas ziņā tas bija ļoti labs laiks, nokļuvu noteikti jaunā līmenī, tomēr bez tā nevar ignorēt arī to, ka bija radikāla veselības krīze - neliels re-traumatizing gadījums darbā, kam sekoja smagas fiziskas problēmas (jep, man ir kaut kas mistisks ar muguru, pienāk mēneši, kad nespēju nekur sēdēt, nedz braukt ar riteni, tikai lēni iet un raudāt, un enerģijas ir aptuveni 15% no ierastā) nesaaugušais jostas skriemelis un gūžas deformācija to izskaidro tikai daļēji), osteopāts palīdzēja diagnosticēt kā psoas muskuļu iekaisumu, un tas palīdzēja sākt pavisam jaunu tripu psoas pasaulē, turpinu vērot sevi un citus, man nav vēl stāsta, ko jums par to izstāstīt, es tikai varu silti rekomendēt, aiztieciet sev bieži vēderu, čekojiet, īpaši vēdera lejasdaļu, starp iegurņa kauliem, arī paribē, vai tur kaut kas nevelkas kopā un nesāp, bet nevis tā konkrēti, kā apendicīts, bet vairāk kā kopējā sajūta par dzīvi, fons un esamība. iespējams labākais veids, kā konstatēt, kur ir psoas, ir pavērot kas saraujas vēderā no kaut kā pēkšņi nobīstoties, vai ko jūs velkat kopā, sēžot ar sakrustotām kājām un mēģināt izskatīties neredzama. girl, tas ir muskulis, kur tu glabā traumu. un tas ir vienīgais muskulis ķermenī, kurš nav jātrenē un jākačā, kurš ir veselīgs tad, ja viņš ir atbrīvots, plūstošs kā dēle, un kuru bieži ir diezgan grūti saprast, kā atbrīvot. kura atbrīvošana var būt vesels projekts. viss atpūtas un sevis pieņemšanas deficīts uzkrājas tieši tur.
bet īsumā, es vakar sapratu, ka jau nedēļu kā tas atkal nā virsū. tāpat kā gandrīz visiem, man ir paradums pamest savu ķermeni, bet tādēļ tas nepārtrauc eksistēt - tas vienkārši kļūst par mūsu eksistences atkritumu izgāztuvi, kas ņem visu notikumu svaru, nepārstrādāto emociju, neatzīto trauksmju un ignorēto drošības sajūtas trūkumu. un nav taisnība, ka es vienā brīdī vairs nevaru paiet un pasēdēt - tas krājas.
ok, es sapratu, ka es šo stāstu nevaru pabeigt, jo neesmu gatava stāstīt, ko es darīju, lai sevi dziedinātu - daļēji kauns, bet daļēji - nederēs visiem, tur jānokļūst vietā, kur eksistē kaut kāda uzticēšanas sev, kur ķermenis saka tev priekšā, kas jādara, tāda kā autentiskā fizioterapija, un es ļoti labi saprotu, ka visi nav tajā vietā (jo tur nav grūti nokļūt, vnk jāvelta tam laiks), jo ir daudzi cilvēki, kas vispār savu ķermeni nejūt, un vēl daudzi uzskata to par kaut ko mistisku, kā viņi jūtas pēc sportiņa, neintegrē to savā self-story, bet arvien vairāk ticu tam, ko man pirms dažiem gadiem Impulstanz festivālā teice fizioterapeite no Šveices, kas strādāja ar guļošiem pacientiem - ar improvizācijas deju ir iespējams dziedināt gandrīz visu (saprotams, viņa ar to domāja ķermeņa sistēmas, ar kurām strādā fizoterapeits, nevēlos šo apgalvojumu paplašināt uz visu cilvēka veselību, jo par to es zinu daudz mazāk, lai gan ticu, ka ir pašam sevī atjaunot jebkādu veselību, izņemot gadījumus, kad ir vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās vai kad viss ir nolietots un pienācis laiks atstāt šo ķermeni) |
|
|
